Mīlestība nav tikai akla, tā mēdz būt arī gudra un prot atrast ceļus, kā mīlētāji varētu satikties pat tad, ja viņus šķir tāds bezdibenis kā uzvarētāja un verga stāvoklis. Ilgu laiku Barbagalo nezināja, ka viņa meitas slepeni satiekas ar gladiatoriem, līdz Oktāvija viņam vienatnē atzinās savā neprātīgajā mīlā pret Teresu, bet pēc laiciņa ar tādu pašu atzīšanos mīlā pret Sevtu atnāca Leokardija.

   Barbagalo, pazīdams savu meitu stūrgalvīgo rak­sturu, neieslodzīja viņas pilī, neliedza īsas satikšanās ar iemīļotajiem. Viņš tām paziņoja, ka nākamajās gla­diatoru cīņās Teresam un Sevtam būs jāiziet arēnā vienam pret otru un tas, kurš būs uzvarētājs, atgūs brīvību. Šis viltnieks cerēja, ka abi spēcīgie cīkstoņi cīnīsies uz dzīvību un nāvi, tā ka dzīvs nepaliks ne­viens, bet cīņas skats būs vēl neredzēts.

   Barbagalo paredzējums sāka piepildīties. Oktāvija mudināja Teresu gūt uzvaru, jo tā viņam atdotu brī­vību, bet to pašu Leokardija tiekoties atgādināja Sev­tam. Abas māsas kļuva ienaidnieces, jo katra cīnījās par savu laimi, bet vienas laime nozīmēja otras ne­laimi. Arī draugu zobeni tagad šķindēja ar asu un nežēlīgu skaņu, it kā jau tīksminādamies par veldzēšanos siltās asinīs.

   Pienāca gladiatoru cīņas diena. Amfiteātris bija pie­pildīts līdz pēdējai vietai, bet pirmajā rindā pie pašas arēnas sēdēja Barbagalo ar abām meitām - Oktāviju un Leokardiju.

   Kad arēnā ienāca Teress un Sevts, ģērbušies traķiešu kareivju tērpos, un, spožos zobenus pacēluši, uzsauca: «Nāvei nolemtie sveicina tevi!» - pūlis rēca aiz sajūsmas.

   Oktāvija ar skatienu drošināja Teresu, bet Leokar­dija pamāja Sevtam un, uz Teresu norādīdama, pa­grieza plaukstu ar īkšķi uz leju.

   Gladiatori ieņēma cīņas stāju un pacēla zobenus. Skatītāji saspringa, bet divu jaunavu - divu māsu sirdis uz brīdi apstājās pukstēt.