Bet tajā mirklī, kad Teresa paceltā roka grasījās ietriekt zobenu Sevta krūtīs, viņš izdzirda savas sirds balsi, kas teica:

   - Traķieti Teres, ko tu atbildēsi savai mātei dzim­tenei, ja būsi nogalinājis viņas dēlu?

   To pašu jautājumu bija uzdevusi Sevta sirds, un viņi krita viens otram ap kaklu un saskūpstījās. Pūlis sašuta un kliedza:

   - Viņiem jāmirst!

   Oktāvija pietrūkās kājās un sauca:

   - Teres, cīnies par mūsu laimi!

   Ar tādiem pašiem vārdiem Leokardija mudināja Sevtu. Tad Teress, zobenu pavicinādams, apklusināja ska­tītājus un, lepni pacēlis galvu, teica:

   - Jūsu pārspēka dēļ mēs kļuvām gūstekņi, bet par neliešiem mūs pārvērst jums neizdosies. Jūs varat mūs nogalināt, bet ne uzvarēt!

   To pateicis, viņš iedūra savu zobenu zemē, un to pašu darīja Sevts. Nežēlīgais skatītāju pūlis jutās vīlies.

   - Nāvi! Nāvi! Mēs prasām nāvi! - visi rēca un pagrieza īkšķus uz leju.

   Barbagalo deva zīmi saviem kareivjiem nogalināt sadumpojušos gladiatorus. Kad Teresa un Sevta līķi bija nonesti no arēnas, notika brīnums: zemē iedurtie zobeni sāka zaļot, tiem parādījās pumpuri un uz­plauka ziedi.

   Šīs puķes nosauca par gladiolām.