Puisis ieveda gulbju jaunavu zemā istabā, kur tā ieiedama nodauzīja pieri pie nokvēpušās durvju pa­lodās un pirmoreiz sajuta dūmu smaržu, kas tik brīniš­ķīgi saista cilvēkus pie mājām.

   Puisis noslēpa gulbju jaunavas drānas un apģērba to savas mātes drēbēs, kuras padarīja tuvāku un mī­ļāku viņas dievišķo daiļumu. Tā kļuva viņam par sievu un iemācījās plecus liekt zem ūdens nēšiem un dzirnas griezt, viņu mīlēdama.

   Tie dzīvoja laimīgi, un viņiem bija jau mazs, gaiš­matains puisēns.

   Reiz ziemā, nākdama no akas, sieva ieraudzīja augšā savādu mākoni. Viņai likās, ka tur, spārniem apkam­pušās, aizpeld viņas gulbju māsas. Viņu sagrāba tādas ilgas pēc zilā, maigā ziemas apvāršņa, ka viņas pleci nodrebēja un ūdens lielām šaltīm lija pār spaiņa ma­lām. Iegājusi istabā, tā grieza visas malas apkārt, lai atrastu savas gulbes drānas.

   Vīrs bija aizbraucis mežā malkā. Istabā kurējās krāsns. Bērns spēlējās tās sārtā atspīdumā. Aizdurvē, vecā tīnē zem izbālējušiem audumiem, ko neviens vairs necilāja, tā atrada savu jaunavas ģērbu. Ak, tas bija tik smalks, ka to varēja satīt un ausī iebāzt. To bija viegli noslēpt.

   Gaišā apģērba maigās pūkas izlīdzinājās, un tas gu­lēja sievai uz rokām kā balts sniega mākonītis.

   Viņa jau gribēja to uzģērbt, bet pamanīja, kaviņu velk kāds atpakaļ.

   Atgriezusies tā ieraudzīja sava bērna acis, lielas un spožas kā ziemas zvaigznes.

   Tur tagad bija viņas debesis.

   Lai tiktu vajā no nepārvaramā kārdinājuma, tā strauji savīstīja tērpu un iesvieda ugunī.

   Baltais pūku mākonītis uzliesmojot kļuva rožains, tad sadrupa smalkos miglas pelnos.

   No meža pārbrauca vīrs un pie sliekšņa nodauzīja no lielām, apsalušām pastalām ledus bumbuļus, kuri skanēdami aizvēlās pa kulu. Sieva palīdzēja viņam novilkt kažoku un nolika priekšā uz galda kūpoša azaida bļodu.

   Aiz noguruma vīrs izskatījās miegains un smags.

   Sieva klusi novērsa acis, lai tas neredzētu, ka viņa bija raudājusi.

1936