Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Gulbju ligzda
Teicējs: Ingrīda Andriņa
Autors: Hanss Kristians Andersens
Starp Baltijas un Ziemeļu jūru atrodas veca gulbju ligzda, ko sauc par Dāniju. Tur dzimuši un dzimst daudz gulbju, kuru vārdam mūžam nebūs mirt.
Sensenos laikos no turienes pulks gulbju laidās pāri Alpiem uz zaļo Milānas līdzenumu, kur bija jauka dzīve. Šo gulbju baru sauca par langobardiem.
Kāds cits bars ar spīdošām spalvām un uzticības pilnām acīm lidoja uz Bizantiju, nometās tur ap ķeizara troni, izplezdami savus lielos, baltos spārnus kā vairogus, to sargādami. Šos gulbjus sauca par varjagiem.
No Francijas piekrastes atskanēja izbaiļu kliedzieni par asinskārīgajiem gulbjiem, kas ar uguni zem spārniem laidās turp no ziemeļiem, un ļaudis lūdza: "Dievs, atpestī mūs no mežonīgajiem normaņiem!"
Anglijas zaļajā krastā jūras malā stāvēja dāņu gulbis ar trīskārtīgu ķēniņa kroni galvā, pacēlis savu zelta scepteri tālu pār visu zemi.
Pagāni Pomerānijas piekrastē krita ceļos, redzēdami atlidojam dāņu gulbjus ar krusta karogu un paceltu zobenu.
"Tas bija sensenos laikos!" tu sacīsi.
Arī jaunākos laikos no ligzdas ir izlidojuši vareni gulbji.
Gaisā uzšķijas zibsnis, liedams gaismu pār zemju zemēm; spēcīgi cilādams spārnus, gulbis izklīdina biezo, tumšo miglu. Zvaigžņotā debess kļūst skaidrāk redzama, un, šķiet, tā pienākusi zemei tuvāk. Šis gulbis ir Tiho Brahe.