Kādreiz likās, ka nav tādas varas, kas spētu iedragāt dieva Apolona un valdnieka dēla Hiakinta draudzību. Stalto skaistuli Hiakintu Apolons bija iemīlējis kā brāli, un visi viņus uzskatīja par nešķiramiem. Dzeva dēls mīlēja skaistumu un katru rītu uzkāpa kalna galotnē, lai sveiktu sauli, kad tā pieceļas no jūras gultas, kur bija atdusējusies no garā ceļa ap zemi. Šajos gājienos viņu arvien pavadīja Hiakinfs.

    Pavadījuši sauli viņas gaitās, jaunekļi gāja aplūkot ganāmpulkus, kas mielojās rasainajā zālē, un laimīgs bija tas lopu bara īpašnieks, kura govis un vēršus apsvētīja Apolons.

    Viņi staigāja gar briestošām druvām, un, kur vien laukam bija slīdējis pāri Apolona skatiens, tur togad ļaudis ievāca bagātu ražu.

     Vakarpusē viņi gulēja ozolu birzī un klausījās, kā Eols spēlē savu kokli, bet vakaros Apolons sapulcēja ap sevi dzejniekus un tie lasīja viņiem priekšā odas skaistumam, draudzībai un mīlai.

     - Mans dievišķais draugs, es tev pateicos, ka esmu laimīgākais cilvēks mūsu zemē, - Hiakints katru dienu apgalvoja, un šajos vārdos nebija ne kripatas liekulības vai lišķības.

     Reiz abi skaistuļi - cilvēks un dievs - ilgi kavējās upmalā. Viņi ķerstīja zilās spāres, kas laidelējās pa niedrēm, peldējās, sacentās diska mešanā. Viņi jutās labi divi vien, tik brīnišķīga bija viņu draudzība.

     Laikam viņi bija kļuvuši pārāk trokšņaini, jo no ūdens iznira nimfa un apsauca viņus:

     - Ei jūs, trakuļi, vai nevarētu drusku klusāk! Mans tēvs patlaban guļ diendusu.

     Apolons nolaida metienam pacelto roku un pagriezās uz upes pusi. Ko viņš tur ieraudzīja - skaistuli, kādas nebija pat starp dievu meitām! Seja balta kā piens, mati zaļi kā ūdens zāles, krūtis kā dzidri āboli. Pārsteigumā viņam disks izkrita no rokas un ieripoja upē.

      - Kas esi tu, daiļā, un kas ir tavs tēvs? - Apolons jautāja.

      - Mans tēvs ir šīs upes dievs, un es esmu viņa meita Dafne, - nimfa lepni atbildēja.