Dafne jutās satriekta. Viņa, tikai viņa bija vainīga cēlā jaunekļa nāvē! Savā vieglprātībā viņa bija izraisījusi dievā dusmas, kurām par upuri krita cilvēks.

    Vakarā, kad pār cipresēm uzausa apaļš mēness, Dafne ar draudzenēm izkāpa no upes un ar svecītēm rokās gāja uz nelaimes vietu, lai aizvadītu mūžībā Hiakinta dvēseli. Viņas nesa baltas un sarkanas, zilas, rožainas un dzeltenas svecītes, aizdedza tās pret mēness stariem un sasprauda zemē, kas bija piemirkusi ar Hiakinta asinīm.

    Pēkšņi viņas pamanīja no netālās birzes izskrienam gaišu stāvu. Tas skrēja vēja ātrumā un jau pa lielu gabalu izstaroja ugunīgu versmi.

    - Nimfas, bēgam, tas ir Apolons! - iekliedzās Dafne un sāka skriet. Nelaimīgā upes meita, kā viņai pašai atriebās parce, samulsinādama prātu un parādīdama nepareizu virzienu - nevis uz upi, bet klaju lauku. Karsta vēja pūsma jau dedzināja viņai papēžus, kaisla elpa skāra kaklu. Kur gan vairs izbēgt no neprāta pārņemtā saules dieva?

     Izmisumā Dafne noskaitīja trīs vārdus, piesaukdama savu likteņmāti, un lūdza pārvērst viņu lauru kokā. Acumirklī viņas vēlēšanās piepildījās un Apolona priekšā izauga laurs.

     Dievi, tāpat kā tirāni, nekad nejūtas vainīgi, pat tad, ja kļuvuši slepkavas. Apolons, neieguvis Dafni, arvien vēl juta greizsirdību pret Hiakintu. Viņi nogāja drauga bojā ejas vietā un ar vienu rokas vēzienu apdzēsa svecīšu liesmas. Šeit viņš vairs neatgriezās un tāpēc nezināja, ka svecītes uzziedēja kā puķes un liesmu vietā tās virmoja smaržas, spēcīgas kā neizdzīvotas jaunības sauciens pēc laimes. Hiacintes.