Un Ķeburkājis sāka mācīties APAĻUMUS. Vispirms viņš iemācījās mest kūleņus. Veselu nedēļu no vietas — tikai kūleņot. Saka: "Aizkūleņosim līdz Ķegumam!"

   Ķegums Ķeburkājim ļoti patika, vispār viņam patika visas vietas, kas sākās ar "Ķ" — Ķeipene, Ķuzāni, Ķāķišķe. Un garšoja viņam viss, kas ēdams ar"Ķ", — ķiploki, ķimenes, ķimeņmaizītes. Visīstākā cepure pasaulē esot ķivere, viņš teica. "Un ja nu tu kādu nakti ej un krīt zvaigzne! Ķiverē tomēr drošāk." Un tā viņš katru vakaru pēc saules rieta mauca apaļu ķiveri galvā. Tā Ķeburkājis mācījās pazīt apaļumus. Brīnījās, kā apaļiski saulespuķe griežas. Priecājās, kā apaļi upē oļi aug. Priecājās, kā apaļa kūst oga uz mēles. Pērkons spēra ass un šķērsām, bet apvēlās apaļš un apaļiski aizripoja prom. Un Ķeburkājim iepatikās apaļa dzīve. Un viņš mācījās apaļus trijniekus un apaļus sešniekus, apaļus astoņniekus un apaļu nulli!

3860

   Un sāka taisīt ķemmes. Un, kad viņam sakrājās apaļš tūkstotis visādu ķemmju, Ķeburkājis sāka strādāt apaļu darbu. Viņš jau neķemmēja tikai matus vien. "Pasaulē ir jābūt kārtībai," teica Ķeburkājis. "Kārtība ir tomēr labāka par nekārtību," teica Ķeburkājis un ķemmēja purvā sūnas. "Ķemmētos ciņos," viņš teica, "dzērvenes vienmēr labāk aug nekā neķemmētos." Sēņu sūnām bija savas ķemmes un melleņu sūnām atkal citas. Bet sēņu ķemmes atkal iedalījās gaileņsūnu ķemmēs un apšukundziņu ķemmēs, sviestbeksūnu ķemmēs un silbeksūnu ķemmēs, baraviksūnu ķemmēs un cūceņsūnu ķemmēs. Vēl sūnas auga pie egļu zariem un nokarājās kā zaļi pelēkas bārdas. Un tās sauca par ķērpjiem. Tiem bija savas ķērpju ķemmes.

   Pēc lielām vētrām un negaisiem Ķeburkājis ķemmēja skujas. Egles bija tā sajauktas un samaisītas, ka pašām viņām paietu liels laiks, kamēr sakārtotos. "Tāpēc jāpalīdz," teica Ķeburkājis un līda galotnē.

   "Tā nevar," viņš teica.