Vislielākā zaļā lapa mūsu zemē jau nu gan ir zirgskābenes lapa. Ja to aizliek priekšā mazam vēderiņam, tad tā ir tikpat kā vesels priekšauts, un, ja to uzliek uz galvas, tad lietus laikā tā noder gandrīz vai par lietussargu, jo tā ir tik šausmīgi liela. Nekad zirg­skābene neaug viena, nē, kur aug viena, tur aug vairākas. Tas ir liels krāšņums, un viss krāšņums ir gliemežu barība. Lielie, baltie gliemeži, no kuriem cienījami ļaudis vecos laikos lika pagatavot frikasē, ēda un sacīja: "Mm! Gards gan!" — jo viņi nu reiz domāja, ka garšo lieliski, — šie gliemeži pārtiek no zirgskābeņu lapām, un tāpēc zirgskābenes tika sētas.

   Bija kāda veca muiža, kur gliemežus vairs neēda, tie bija gandrīz izmiruši, bet zirgskābenes nebija izmirušas, tās auga un auga pāri visiem celiņiem un visām dobēm, no tām vairs nekādi nebija iespējams tikt vaļā, bija saaudzis vesels skābeņu mežs; šur un tur stāvēja pa kādai ābelei vai plūmei, citādi nemaz nevarētu iedo­māties, ka te ir dārzs. Visur tik zirgskābenes — un tur dzīvoja divi pēdējie, pagalam vecie gliemeži.

   Viņi paši nezināja, cik veci ir, bet labi atcerējās, ka viņu bijis daudz vairāk, ka viņi ir ģimene no svešas zemes un ka viņu un viņējo labad stādīts viss mežs. Viņi nekad nebija ārpus tā bijuši, bet zināja, ka pasaulē ir vēl kaut kas tāds, ko sauc par muižu, un tur gliemezis tiek vārīts un tad kļūst melns, un tad tiek uzlikts uz sudraba paplātes, bet, kas notiek tālāk, nebija zināms. Kā tas vispār ir — tikt vārītam un gulēt uz sudraba paplātes, to viņi ne­spēja iedomāties, bet tas esot skaisti un sevišķi dižciltīgi. Nedz maijvabole, nedz krupis vai slieka, kam viņi apjautājās, nezināja neko pateikt, neviens no tiem nebija vārīts vai gulējis uz sudraba paplātes.

   Vecie, baltie gliemeži bija visdižciltīgākie pasaulē, to viņi zināja, mežs te bija viņu dēļ un muiža bija tādēļ, lai viņus varētu izvārīt un uzlikt uz sudraba paplātes.

   Viņi dzīvoja gaužām vientuļi un laimīgi, un, tā kā viņiem pašiem bēmu nebija, tad viņi bija pieņēmuši pie sevis mazu parasto glie­mezīti, kuru audzināja kā pašu bērnu, bet mazais negribēja augt, jo viņš bija parasts; bet vecajiem, sevišķi māmiņai, gliemežu mā­miņai, likās, ka tomēr varot manīt, ka viņš pieņemas augumā, un viņa lūdza tētim —ja viņš to neredzot, lai tad aptaustot mazo glie-mežvāciņu, un tad viņš to aptaustīja un atzina, ka māmiņai bijusi taisnība.