Tveicīgā vasaras naktī radžas meita Lotoss izgāja pils dārzā pastaigāties. Klusās pārdomās iegrimusi, viņa soļoja pa tumsā grimstošajiem celiņiem. Vasaras nakts, silta un mierīga, bija visu zemi ietinusi maigā, pelēkā plīvurā. Ne mazākā vēsmiņa neiešalcās koku lapotnēs, puķes stāvēja kā sastingušas, un visi putni klusēja.

   Lotoss jau gribēja doties atpakaļ uz pili, kad pēkšņi sajuta visu dārzu nodrebam dīvainā satraukumā. Koku lapas iečabējās bez vēja, puķes sāka smaržot, un Gangas malā lakstīgala uzsāka smeldzošu ilgu pilnu dziesmu. Dārzs pamazām pielija ar zeltainu gaismu, un princesei likās, it kā viņa pirmo reizi būtu ieraudzījusi tik pasakainus kokus, pirmo reizi sajustu, cik skurbinoši smaržo rozes, un pat lakstī­galas dziesmai varēja saprast vārdus.

  Nāc, ilgotais, un cel pār Gangu tiltu,

  Tev pretim pasniegšu es savu sirdi silto ...

   Tā dziedāja lakstīgala, un dziesmā ievērptās ilgas sagrāba arī princeses dvēseli. Kāpēc rozes smaržoja tik kaislīgi, kāpēc palmas noslēpumaini sačukstējās? Vai tās nebija mīlas ilgas, kas princesei atklāja šīs nakts neizsakāmo skaistumu? Bet kur bija tā būtne, kas vienā mirklī pārvērta pasauli un viņas pašas sirdi? Tam vajadzēja būt tepat tuvumā, viņa atnākšanu bija pamanījuši koki un lakstīgalas, un arī viņas sirds.

   Lotoss pavērsa acis uz augšu un ieraudzīja Mēnesi, lielo, sarkanzeltaino Indijas pilnmēnesi, kas tikko bija pacēlies pār koku galotnēm. Tas taču bija viņš, kas pielēja dārzu ar zeltaino gaismu, kas satrauca kokus, puķes un lakstīgalas! Tas bija viņš, skaistais, zeltā un varā mirdzošais Indijas Mēness, kas apbūra princesi un iekvēlināja viņas sirdī brīnišķīgās, nekad agrāk neizjustās mīlas un laimes alkas.

   Tonakt Lotoss neatgriezās pilī. Kā apmāta viņa visu nakti nosēdēja uz sola dārzā un raudzījās uz Mēnesi, un viņai likās, ka arī Mēness skatās uz viņu. Tikai pret rītu, kad Mēness nogrima aiz apvāršņa, Lotoss atgriezās savā istabā, aizmiga dziļā miegā un sapņos bija laimīga, jo pie viņas atnāca Mēness un pastāstīja, ka viņš esot apburts princis un tikai liela, kvēla sievietes mīlestība varot viņu atpestīt no burvju varas.

   Vakarā princese Lotoss atkal izgāja dārzā un visu nakti raudzījās uz Mēnesi, juzdama savā sirdī mostamies un augam bezgalīgu mīlestību.

  Nāc, ilgotais, un cel pār Gangu tiltu,

  Tev pretim pasniegšu es savu sirdi silto ...

    Tā atkal dziedāja lakstīgala, un Lotoss atkārtoja šo dziesmu, sniegdama rokas pretim Mēnesim.

   Kādu nakti pils dārznieks bija noklausījies princeses dziedāšanu un pastāstīja par to citiem kalpotājiem. Un drīz vien sāka klīst baumas, ka princese Lotoss esot mēnessērdzīga.

   Kad šīs runas izdzirda radža, viņš lika noslēgt visas pils durvis, lai Lotoss naktī nevarētu izkļūt dārzā. Bet princese uzkāpa pils tornī un tur jutās vēl tuvāk savam mīļotajam - princim Mēnesim.

   Kad Mēness uz laiku pazuda, Lotosu pārņēma iz­misums. Vai tiešām viņas mīlestība nav bijusi tik liela un karsta, lai atpestītu Mēnesi, kuru ļaunais burvis tagad ierāvis pazemē?

   Kad radža ieraudzīja savu meitu bālu un noraudā­jušos, viņš uztraucās, domādams to slimu, un lika sūtīt pēc slavenākajiem ārstiem. Tad Lotoss atzinās savā mīlestībā un lūdza tēvu sadedzināt viņu uz sārta, lai tas būtu pierādījums, cik liela un kvēla ir viņas mīlestība.

   Mans neprātīgais bērns! - iesaucās radža.

   Tevi gaida tik liela laime, uz kādu tu pat neuzdrīkstētos cerēt. Pats maharadža vēlas tevi saderināt ar savu dēlu.

   Mans labais tēvs, - asaras slaucīdama, atbil­dēja Lotoss, - es mīlu tikai Mēnesi un ne ar vienu citu laimīga nebūšu.

   Mana vienīgā, daiļā, tu neaizmirsti, ka esi radžas meita. Tāpēc tev jāsaprot, ko manai valstij nozīmēs radniecība ar maharadžu, - teica tēvs, un viņa vārds meitai bija likums.

   Lai Lotoss vairs nekad neredzētu Mēnesi, tēvs lika viņai valkāt cepuri ar platām malām un nokārtu galvu staigāt zem izplesta saulessarga.

   Pienāca kāzu diena. Visi apbrīnoja līgavas skais­tumu, tikai viņa pati jutās kā ēna starp dzīvajiem. Kā ēna viņa vakarā izslīdēja no pils un pa ierasto dārza celiņu devās uz Gangas malu, lai atvadītos no upes, no lakstīgalām, no savas lielās, vienīgās mīlestības.

   Tuvojoties Gangai, viņa atkal sajuta kokus un puķes nodrebam satrauktās gaidās, tāpat kā tonakt, kad Mēness viņai bija atklājis mīlas burvīgumu. Viņa neuzdrošinājās pārkāpt tēva aizliegumu un paskatīties uz augšu, bet ar katru miesas šūnu, ar katru elpas vilcienu juta, ka tuvumā ir viņi, apburtais jauneklis, un tas gaida viņu, sauc un aicina.

   Lotoss steidzās, skrēja un, nokļuvusi Gangas malā, iekliedzās aiz prieka un pārsteiguma. Tur, pašā upes vidū, rāmajā ūdenī atdusējās Mēness, lielais, iesar­kanais Indijas Mēness, un viņš bija uzcēlis zelta tiltu gandrīz līdz pašam krastam.

   Cel, ilgotais, pār Gangu zelta tiltu! - iedzie­dājās lakstīgala, un, nedomādama vairs ne par jauno vīru, ne par tēva valstību, Lotoss pastiepa rokas pretim savam ilgotajam un steidzās pie tā. Viņa ne­manīja, ka tilts ielūst zem viņas soļiem, kājas samirkst un grimst arvien dziļāk ūdenī, kas drīz vien sniedzas pāri krūtīm, un bija jāmetas peldus.

   Es nāku, es steidzos, es tūlīt būšu pie tevis, - bija princeses Lotoss pēdējie vārdi, kad upes vidū viņu sagrāba virpulis un ierāva dzelmē.

   Radža, maharadžas dēls un kāzu viesi veltīgi iz­meklējās pazudušo līgavu. Viņa palika, kā ūdenī iekritusi.

   Kopš tā laika Gangā sāka augt puķe, kas atgādina princesi Lotosu, kad tā ar augšup pavērstu skatienu uzsmaidīja Mēnesim, bet tās lapa paceļas virs ūdens kā atvērts saulessargs.