Nu gan paklausies!

   Laukos ceļa malā atradās vasaras māja. Tu noteikti pats to būsi redzējis! Priekšā ir dārziņš ar puķēm un krāsotu sētu. Turpat grāvmalā, skaistākajā zaļajā zālē auga mārpuķīte. Saule spīdēja viņai tikpat silti un jauki kā lielajām, kuplajām krāšņumpuķēm dārzā, un tāpēc viņa auga ne dienām, bet stundām. Kādu ritu viņa bija pilnīgi izplaukusi, ar spīdīgām baltām lapiņām, kuras kā stariņi apņēma dzelteno saulīti viducī. Viņai nemaz neienāca prātā, ka neviens cilvēks to še zālē neredz un ka viņa ir nabaga nievāta puķe. Nē, viņa bija tik priecīga, griezās allaž pret silto sauli, raudzīdamās tajā un klausīdamās cīruli, kurš gaisā dziedāja.

   Šī mārpuķīte bija tik laimīga, it kā būtu pienākusi liela svētku diena, un tomēr tā bija pirmdiena, visi bērni bija skolā. Kamēr viņi sēdēja savos solos, kaut ko mācīdamies, viņa sēdēja uz sava zaļā kātiņa, arī no saules un visa, kas apkārt, mācīdamās, cik Dievs ir labs, un viņai tā vien šķita, ka cīrulītis, dziedādams tik skaidri un jauki, izdzied visu, ko viņa klusībā jūt, un mārpuķīte ar tādu kā goddevību skatījās gaisā uz laimīgo putnu, kurš var dziedāt un lidot, bet nemaz nebija noskumusi, ka pati to nevar. "Es taču redzu un dzirdu!" viņa domāja. "Saule man spīd, un vējš mani skūpsta! Ai, cik dāsni es tomēr esmu apveltīta!"

   Iekšpus sētas stāvēja tik daudz stīvu un lepnu puķu. Jo mazāk tās smaržoja, jo stāvāk tās slējās gaisā. Peonijas piepūtās, lai kļūtu lielākas par rozēm, — bet nejau lielums izšķir visu! Visskaistākās krāsas bija tulpēm, un viņas, laikam to zinādamas, turējās taisnas, lai tiktu vēl vairāk ievērotas. Mārpuķītei aiz sētas viņas ne virsū neskatījās, bet mārpuķīte gan vēroja viņas, domādama: "Cik viņas ir bagātas un daiļas! Jā, pie viņām laikam nolaidīsies ciemos jaukais putns! Paldies Dievam, ka stāvu še tik tuvu, jo tad tomēr dabūšu to skaistumu redzēt!" Un, tikko viņa tā bija nodomājusi, — lirulirulī! — cīrulis nolaidās, bet ne pie peonijām un tulpēm, nē, lejā, zālē pie nabadzīgās mārpuķītes, kas no prieka tā sabijās, ka nemaz nezināja, ko domāt.

   Putniņš lēkāja ap viņu un dziedāja: "Cik mīksta zālīte! Un, skat, cik mīļa puķīte ar zeltu sirdi un sudrabu svārciņos!" Dzeltenais mārpuķītes viducītis jau arī izskatījās kā zelts, un lapiņas apkārt spīdēja kā sudrabs.