Viņa aizdedzināja jaunu. Nu viņa sēdēja zem brīnišķīgas Ziemas­svētku eglītes. Tā bija vēl lielāka un krāšņāk izpušķota nekā tā, ko viņa tagad, pēdējos Ziemassvētkos, caur stikla durvīm bija redzējusi bagātā tirgotāja mājā. Tūkstošiem svecīšu dega zaļajos zaros, un raibas bildes, tādas kā tās, kas grezno veikalu logus, raudzījās uz viņu no augšas. Mazā pastiepa abas rokas uz augšu — tad izdzisa sērkociņš. Ziemassvētku svecītes cēlās augstāk un augstāk, viņa ieraudzīja tās pārvēršamies spožās zvaigznēs, viena no tām krita, atstājot debesīs garu gaismas svītru.

   "Tagad kāds mirst!" mazā sacīja, jo vecāmāte, vienīgā, kas bija bijusi pret viņu laba, bet nu jau mirusi, bija teikusi: kad zvaigzne krīt, tad kāda dvēsele iet pie Dieva.

   Viņa atkal uzrāva vienu sērkociņu pie mūra, visapkārt kļuva gaišs, un spožumā stāvēja vecāmāte, tik gaiša un mirdzoša, tik maiga un mīļa.

   "Vecomāt!" mazā iesaucās. "Ņem jel mani līdzi! Zinu, ka tu pazudīsi, kad sērkociņš izdegs; pazudīsi kā siltā krāsns, jaukais zoss cepetis un lielā, krāšņā Ziemassvētku egle!" Un viņa steigšus uzrāva visus sērkociņus, kas bija saišķītī, gribēdama aizturēt vecomāti; un sērkociņi spīdēja ar tādu spožumu, ka kļuva gaišāks nekā dienā. Vecāmāte nekad agrāk nebija bijusi tik skaista, tik liela. Viņa pacēla meitenīti uz savas rokas, un abas aizlidoja spožumā un priekā augstu, augstu. Tur nebija vairs ne aukstuma, ne bada, ne baiļu — viņas bija pie Dieva!

   Bet kaktiņā pie mājas aukstajā rīta stundā sēdēja meitenīte ar sārtiem vaigiem un smaidu uz lūpām — mirusi, nosalusi Vecā gada pēdējā vakarā. Jaunā gada rīts uzausa pār mazo līķīti, kurš sēdēja ar sērkociņiem klēpī, no kuriem viens saiškītis bija izdedzis. "Viņa ir gribējusi sasildīties!" tā dzirdēja sakām. Neviens nezināja, kādu skaistumu viņa bija redzējusi, kādā spožumā viņa ar vecomāti bija iegājusi Jaunā gada priekā!