Karietes uz ķēniņa vēlēšanos tika atstātas uz lielceļa. Visi gāja kājām, kā ķēniņš te agrāk bij staigājis.

   Tā bij laimīga diena.

   Silti saules stari spiedās caur eglēm. Skujas bij kā piedzītas ar sīku zeltu, un aiz egļu galiem pa mežu kā smiedamās, kā nolūkodama nāca līdz pati saule.

   Galma kungi nesa dāmas pār lietus paltēm un upī­tēm. Tā dažai rokai gadījās nejauši satikties ar mīļu roku un dažai galviņai noreibt pie tām krūtīm, no ku­rām viņa bēga aiz nežēlīgas mīlestības kautrības. Arvienu ceļā gadījās patīkamas nejaušības, un dāmām bieži bij jāmeklē aizsardzība no uzbāzīgiem egļu za­riem un vētras izgāztiem kokiem uzticīgu kavalieru rokās.

   Ķēniņš bij tik priecīgs, it kā jaunu valstību atradis, un valgs, paltē iemīts akmens, uz kura viņš grīļoda­mies lika kāju, tam bij kā jauns torņa pakāpiens.

   Viņi gāja gar zilganām druvām, kuras bij klusi no­līkušas agrā briedumā. Dāmu garās drānas vilkās gar zaļiem ežmaļiem, un mazās lauka puķes brīnījās par zelta puķēm, kuras tur bij uzšūtas un gāja viņām garām.

   Viņi nonāca kalnā pie mājiņas, kur ķēniņš jaunībā bij dzīvojis, un aiz zaļiem dievkociņu krūmiem un koku rozēm kā ūdens no tumšas akas viņos raudzījās divi zemi un šauri logi.

   «Brīnums, cik tie logi izskatās mazi,» ķēniņš apstā­jies teica. «Un cik viņi bij lieli un gaiši, kad es ar jaunām acīm skatījos pasaulē ...»

   Viņš noglaudīja bērnus, kas bailīgi slēpās mātes priekšautā, un lika viņiem priekš riekstiem izbērt maurā sieku zelta.

   Tad viņi gāja atpakaļ pa tām pašām tekām, pa ku­rām bij atnākuši, uz lielceļu, kur viņus gaidīja ka­rietes.