Nu pulkstenis nosita divpadsmit, un — klakš! — šņaucamtabakas dozes vāks atsprāga vaļā, bet tabakas tajā nebija, nē, bet gan kāds mazs melns trollītis, tā tas viltīgi bija ierīkots.

   "Alvas zaldātiņi" trollis teica. "Neskaties, kur tev nav jāskatās!"

   Bet alvas zaldātiņš izlikās to nedzirdam.

   "Pagaidi tik tu man rītu!" piedraudēja trollis.

   Kad nu pienāca rīts un piecēlās bērni, alvas zaldātiņš tika nolikts uz palodzes, un, vai nu vainīgs bija trollis, vai caurvējš, bet logs pēkšņi atsprāga vaļā, un zaldātiņš nāca uz galvas lejā no ceturtā stāva. Tas bija briesmīgs kritiens, viņš pagrieza kāju taisni gaisā un palika stāvam uz cepures, ar durkli starp bruģa akmeņiem.

   Kalpone un puisēns tūlīt nonāca lejā viņu meklēt, bet, kaut gan viņi gandrīz vai uzkāpa tam virsū, viņi tomēr to neredzēja. Ja alvas zaldātiņš būtu kliedzis: "Te es esmu!" — tad jau gan viņi to būtu atraduši, bet viņš uzskatīja, ka neklājas skaļi kliegt, kad esi tērpts mundieri.

   Nu sāka līt, pilieni krita arvien biežāk, iznāca pamatīga lietusgāze. Kad tā bija garām, nāca divi ielas puikas.

   "Skaties!" teica viens. "Tur guļ alvas zaldātiņš! Lai viņš pabraukājas ar kuģi!"

   Un viņi iztaisīja no avīzes laivu, ielika tajā alvas zaldātiņu, un nu viņš brauca lejup pa ielas noteku. Abi puikas skrēja līdzi, rokas plaukšķinādami. Dievs pasargā, kādi viļņi bangoja notekā un cik strauji tecēja ūdens! Jā, bija jau arī gāzis kā no spaiņa. Papīra laiva svaidījās augšup lejup, dažbrīd tik strauji sagriezdamās, ka alvas zaldātiņam nodrebēja sirds. Bet viņš palika nelokāms, sejā nemainījās ne vaibsts, viņš skatījās taisni uz priekšu un turēja šauteni rokā.