Te uzreiz laiva paskrēja zem garas laipas, kas pārlikta pāri notekai. Kļuva tikpat tumšs kā viņa kastītē.

   "Nezin, kur nu es nonākšu!" viņš domāja. "Jā, jā, tā ir troļļa vaina! Ak, kaut šeit sēdētu jaunkundzīte, lai vai tad te būtu otra tik tumšs!"

   Tai pašā brīdī parādījās liela ūdensžurka, kas dzīvoja zem laipas.

   "Vai pase tev ir?" žurka jautāja. "Rādi pasi!"

   Bet alvas zaldātiņš klusēja, saņemdams šauteni vēl ciešāk. Laiva skrēja uz priekšu, un žurka tai pakaļ. Ū! Kā viņa grieza zobus, uzkliegdama skaidām un salmiem:

   "Apturiet viņu! Apturiet viņu! Viņš nav samaksājis muitu! Viņš nav parādījis pasi!"

   Bet straume kļuva arvien stiprāka! Alvas zaldātiņš jau varēja samanīt gaišu dienu, kur laipa beidzās, bet viņš dzirdēja arī stipru šņākšanu, kas nobaidītu pat drosmīgu vīru. Iedomājies tik, vietā, kur laipa beidzās, noteka gāzās iekšā lielā kanālā, še atrasties viņam bija tikpat bīstami, kā mums laisties lejā pa lielu ūdenskritumu.

   Nu jau viņš bija tik tuvu klāt, ka nevarēja vairs apstāties. Laiva krita lejup, nabaga alvas zaldātiņš turējās taisns, cik vien spēdams, neviens nevarētu viņam pārmest, ka viņš jel aci būtu pamirkšķinājis. Laiva trīs četras reizes apgriezās riņķī, pieplūda ar ūdeni līdz malām un sāka grimt. Alvas zaldātiņš stāvēja līdz kaklam ūdenī, un laiva grima arvien dziļāk un dziļāk, arvien vairāk un vairāk juka papīrs. Nu ūdens sniedzās zaldātam pāri galvai — tad viņš domāja par mazo, jauko dejotāju, kuru nekad vairs neredzēs, un alvas zaldātiņa ausīs skanēja:

           "Dodies ceļā, karavīr!

            Tevi nāve gaida!"

   Tad papīrs izšķīda un alvas zaldātiņš izkrita laivai cauri — bet tai pašā brīdī viņu aprija liela zivs.