"Bet tavs loks ir samaitājies," vecais dzejnieks sacīja.

   "Tas nu nav lāgā!" puisēns teica, paņēma loku un sāka to aplūkot. "O, tas ir gluži sauss, tam nav nekādas vainas! Stiegra jau gluži stingra. Tagad pamēģināšu ar to šaut!" To teicis, viņš savilka loku, ielika bultu, nomērķēja un iešāva vecajam lāga dzejniekam taisni pašā sirdī. "Vai redzi nu, ka mans loks nemaz nav samaitājies?" viņš teica, skaļi iesmējās un prom bija. Nerātnais puisēns! Tā šaut uz veco dzejnieku, kas viņu ielaidis siltā istabā, bijis pret viņu tik labs un devis viņam gardo vīnu un labāko ābolu!

   Lāga dzejnieks gulēja uz grīdas un raudāja; viņam tiešām bija iešauts pašā sirdī. Un tad viņš teica "Vai! Kas tas Amors gan par nerātnu puisēnu! To es stāstīšu visiem labiem bērniem, lai viņi no tāda sargās un nekad nerotaļājas ar viņu, jo viņš tiem nodarīs pāri."

   Visi labie bērni, meitenes un zēni, kam viņš to stāstīja, sāka sargāties no nebēdnieka Amora. Bet Amors viņus tomēr piemānīja, jo viņš ir tik slīpēts! Kad studenti nāk no priekšlasījumiem, viņš iet tiem līdzās melnos svārkos, grāmatas padusē pasitis. Viņi to nepavisam nepazīst un ņem to zem rokas, noturēdami par studentu; bet tad viņš iedur viņiem bultu sirdī. Kad meitenes nāk no iesvētības mācības vai stāv baznīcā, viņš ar' tūliņ ir vidū. Jā, vienmēr viņš ir ļaudīm uz pēdām! Teātrī viņš sēž lielajā kroņlukturi un deg gaišām liesmām, un ļaudis domā, ka tā ir lampa, bet vēlāk noskārst gan, ka tas bijis kas cits. Viņš skraida pa Ķēniņdārzu un pilsētas vaļņiem. Jā, reiz viņš tavam tēvam un tavai mātei iešāvis taisni sirdī! Paprasi vien viņiem abiem, gan tad dzirdēsi, ko viņi teiks. Jā, patiesi, nejauks puisēns ir tas Amors! Ar viņu tu nekad neielaidies! Nav cilvēka, kam viņš liktu mieru. Iedomājies tik, viņš savu bultu reiz iešāvis sirdī pat tavai vecmāmiņai. Tas ir sen noticis, sen pārdzīvots, bet aizmirst viņa to nevar nemūžam. Vai, cik nejauks ir Amors! Bet tagad tu viņu pazīsti un zini, kas viņš par nerātnu puisēnu!