Svešais - viņu šeit iesauca par Klibo Lāci - apbrīnoja sieviešu rotaslietas un iztaujāja, kur viņas ņēmušas dzelteno akmeni, no kura darināti auskari un sprādzes. Bet sievas, kas bija paradušas klusēt, tikai smaidīja un teicās nezinām, kur vīri to ņe­mot.

   Ar laiku Klibais Lācis iedraudzējās ar virsaiša ve­cāko meitu Zintkazivinu un teica, ka viņš gribētu palikt nuaruakiešu ciltī un apprecēt viņu. Zintkazivina atbildēja, ka tad viņam jāsagaida Nato Mažina atgriešanās un jādzird tā atbilde.

   Klibais Lācis sāka izprašņāt Zintkazivinu, kāpēc viņa un māsas reizēm pazūdot mežā un ko viņas tur darot. Un tad virsaiša meita, kas sevi jau uz­skatīja par Klibā Lāča līgavu, izdarīja vēl lielāku kļūdu nekā viņas tēvs, kas atveda nometnē ievainoto svešinieku.

   Nabaga Zintkazivina, vai viņa varēja iedomāties, ka dažs cilvēks melo arī tad, ja bildina meiču un solās to precēt? Ja pēc neilga laika Klibais Lācis, kurš jau bija izveseļojies, ienāks viņas teltī kā vīrs un viņiem nebūs nekādu noslēpumu, tad kāpēc viņš nedrīkstētu jau tagad zināt, kāda laime viņu gaida, paliekot nuaruakiešu ciltī.

   Vai Zintkazivina varēja nojaust, ka šis vīrietis pārdevies bālģīmjiem un par lētu samaksu - muciņu ugunsūdens - apņēmies izdibināt nuaruakiešu zelta noslēpumu?

   Un tā, uzzinājis, ka Zintkazivina un viņas māsas pēc kārtas sēd kokā un uzmana putnu, kas dēj zelta olas, Klibais Lācis sadzirdīja nometnes sargus ar ugunsūdeni, ko slepeni bija atnesis līdzi, un steidzās ziņot bālģīmjiem, ka noslēpumu atklājis un atliekot tikai uzmeklēt koku, kura zaros sēd skaista meiča.

Vienu tomēr Klibais Lācis nebija izdibinājis un, proti, to, ka visaugstākā koka galotnē sēdēja sargs Ota Kte un novēroja apkārtni. Viņš pamanīja bālģīmju tuvošanos un redzēja arī, ka tos ved Klibais Lācis. Padevis trauksmes signālu, Ota Kte pastāstīja par draudošajām briesmām un Klibā Lāča node­vību.