Tad kādu nakti loga rūtij priekšā iz­auga milzīgs augs, līdzīgs fantastiskam ziedam. Lapas tam bija starainas — gan­drīz tādas kā palmiņai, tikai nevis zaļas, bet balti zaigojošas. Un no rīta, kad palmiņa atkal gribēja paskatīties laukā pa logu, viņa nekā vairs nevarēja redzēt, jo lielais zieds jau aizklāja gandrīz visu rūti. Palmiņa satraukta lūkojās svešajā ziedā un nekā nesaprata, bet tas raisījās aizvien lielāks, sazarojās un plaiksnījās augstu virs mazās palmiņas lapām.

   — Ko tu tā brīnies? — palmiņai uzsauca dīvainā puķe. — Es esmu Leduskaraliene — viskrāšņākais zieds pasaulē! Palūkojies, kādas manas ziedlapas! Tu par tādām vari tikai sapņot! Lūk, kādi man vizuļi, kādas sudraba bārkstis un mežģīnes! Neviens mākslinieks nespēj uzgleznot tik skaistu puķi, kāda esmu es!

   — Tu patiešām esi neredzēti skaista, — sacīja palmiņa. — Tikai es gribētu tevi palūgt: atstāj arī man kādu brīvu vietu loga rūtī, lai varu palūkoties pasaulē.

   — Ka tu iedrošinies mani apgrūtināt ar tādiem nie­kiem! Vai tev nepietiek, ka tu redzi mani!

   Arī Incītis piedūra purnu Leduskaralienei, bet tūliņ atrāvās atpakaļ: tik nepielūdzami auksta un lepna viņa bija!

   Vairākas dienas un naktis Leduskaraliene valdīja pār visu logu. Tā zilgoja un mirgoja mēnesnīcā, bet dienā laistījās kā kristāla paparde. Mazā palmiņa viņas priek­šā jutās niecīga un nožēlojama...

   Bet tad kādu rītu logā iespīdēja spilgti saules stari. Ai, kā nu mirguļoja Leduskaraliene! Likās, tieši tagad viņa bija pašā plaukumā. Bet palmiņa, tā domādama, ļoti maldījās, jo drīz vien leduspuķes lapas kļuva blā­vas. Un, jo spēcīgāk sildīja saule, jo slābanāka un nevarīgāka kļuva Leduskaraliene, līdz beidzot no viņas uz palodzes palika pāri tikai pelēcīga ūdens paltīte, ko Sarmīte noslaucīja ar lupatu. Tik īss bija leduspuķes mūžs...

   Loga rūts atkal kļuva caurspīdīga — un palmiņa brīvi varēja lūkoties pagalmā. Arī Incītis nogulās uz pa­lodzes palmiņai līdzās un draudzīgi mala savas kaķa dzirnaviņas.

   Palmiņa tagad bija kļuvusi daudz gudrāka. Pamanī­jusi, ka starp divām tās lapām spraucas laukā vēl trešā, palmiņa saprata, ka patiesais skaistums nav meklējams vizuļos un mežģīnēs. Galvenais ir dzīvot! Dzīvot un zaļot — tiekties pretī saulei un augt, augt!