Es esmu atnācis piedzīt jokus, —teica kāds vīrs un paspieda Ķerrai rokturi.

   — Sveika, sveika! — Vīram cepure bija otrādi — ar dibenu uz leju. Pareizāk gan: cepure bija pareizi — kā pats vīrs — ar dibenu uz leju. Un cepurē auga joks ar trim smiekliem un pieciem smīnošiem bumbuļiem. Tātad vīram cepure bija pareizi — ar dibenu uz leju un pogas pareizi — uz iekšu sapogātas.

   — Es esmu atnācis piedzīt jokus, — teica vīrs ar pogām uz iekšu.

   — Kur jāpiedzen? — prasīja Ķerra. — Uz kurieni?

   — Uz manieni, — teica vīrs.

   — Kur ir tā maniene?

   — Nevis taviene, bet maniene! Ne uz šāvieni tev jādzen, bet uz manieni.

   — Bet no kurienes?

   — No tavienes.

   — Es nesaprotu, — teica Ķerra. — Es dzenu tikai akmeņus. Un smiltis. Bet varbūt suns māk, viņš dzen pēdas.

   — Vai viņš prot arī galvu dzīt?