Bizi mocīja mazvērtība, jo viņa nebija kā visas citas. Viņa bija sapinusies, pinusies sapīta. Un to viņai lika manīt: atkal un atkal atgādināja, mēļoja, zobojās. Tas pats Cigaretes Zobs — pats dzeltens, tikko turējās, bet grauž un grauž: — Bize sapīta — hahahā! — un — Bize iepīta — hahahā! — It kā viņa nebūtu pati ar sevi, bet ar kaut kādiem neliešiem sapinusies.

   Bize kļuva aizvien biklāka un bailīgāka, baidījās pat uz ielas iziet. Tur Vējš centās paķert: — Re, kur tā smagā iet! Tās, kas gāja, — tās viņam patika — lokās un šķipsnas — tās viņš varēja paķert, bet Bizi nekā. Tikai sevī gan klusībā Bize ļoti bēdājās un baiļojās. Viņa tā bija šaubās nomocījusies, ka taisījās jau darīt sev galu. Viņa nebija kā citas! Viņa nebija kā visas! Kāpēc viņa nebija kā visas?

   Fēns, piemēram, tas skaistais, mīlīgais, siltais, vienmēr glāstīja sprogas un sprodziņas, bet Bizi nemīlēja. — Šausmīgi ap viņu jānomokās, — viņš teica. — Pavisam nepieejama. Tā var pārkarst. — Un atkal vējoja ap citām frizūrām. Un Ķemme — arī Ķemme bija slinka, bet aprunāja Bizi. — Divas stundas, — viņa teica. — Katru rītu divas stundas jāķemmē! Un vakarā trīs stundas! Kamēr vienu daļu ķemmē, tikmēr otra jau sapinusies. Ak tu šausmas, tavu nejēdzību! — viņa stāstīja Šķērēm. Patiesībā viņa strādāja tikai kādas desmit minūtes no rīta un desmit vakarā un apvainota bija par to, ka Bize neņēma viņu sev visur līdzi, gāja visu dienu viena, bez Ķemmes. Citas frizūras ņēma Ķemmi līdzi rokassomiņā, bet Bize — ne. Un Ķemme tāpēc saukāja Bizi par lielmanīgu un iedomīgu.

   — Jūs taču arī viņa nemaz neievēro, — teica Ķemme Šķērēm. Ja tā padomā, Bize tiešām par Šķērēm nelikās ne zinis. It kā tādu nemaz nebūtu. Nu jau arī Šķēres bija pret Bizi. Tās savukārt sakūdīja Matu Banti. Matu Bante bija Bizes labākā draudzene. Viņas jau no bērnudārziņa laikiem bija turējušās kopā. — Bet kāpēc tad pēdējā laikā viņa ar tevi vairs neturas? — kūdīja Šķēres.

   — Tāpēc, ka viņa ir lielmanīga! Es tev saku, viņa ilgi tā nepastāvēs!