Jā, pēc gadu tūkstošiem cilvēki ar tvaika spārniem pārlidos pāri pasaules jūrai! Jaunie Amerikas iedzīvotāji brauks apciemot veco Eiropu. Viņi ieradīsies aplūkot šejienes pieminekļus un zudušās pilsētas tāpat, kā mūsu dienās mūs vilina Dienvidāzijas sabirzušie krāšņumi.

   Pēc gadu tūkstošiem viņi brauks šurp!

   Temza, Donava, Reina tecēs tāpat kā tecējušas; Monblāns ar savu sniegoto galotni stāvēs vēl kā stāvējis, ziemeļblāzma laistī­sies pār ziemeļu zemēm. Bet paaudze pēc paaudzes būs pārvēr­tušās pīšļos, šā brīža varenie cits pēc cita aizmirsti tāpat kā tie, kas jau dus zem paugura, uz kura tā īpašnieks, turīgais miltu tirgonis, naglo soliņu, lai, uz tā sēdēdams, varētu noraudzīties plašajos, viļņojošajos labības laukos.

   "Uz Eiropu!" sauc Amerikas jaunā paaudze. "Uz mūsu senču zemi, uz piemiņas un fantāzijas brīnišķo zemi, uz Eiropu!"

   Gaisa kuģis nāk; tas ir kā bāztin piebāzts ar pasažieriem, jo ceļojums pa gaisu norit ātrāk nekā pa jūru. Elekromagnētiskā drāts zem pasaules jūras jau ir telegrafējusi, cik liela ir gaisa karavāna. Jau tuvojas Eiropa, redzami Īrijas krasti, bet pasažieri vēl guļ, viņi gribējuši, lai viņus pamodina tikai tad, kad viņi lidos virs Anglijas. Viņi sper kāju uz Eiropas zemes Šekspīra zemē, kā mēdz teikt gara darbinieki; uz politikas zemes, mašīnu zemes — kā to sauc citi.

   Uzturēšanās te ilgst veselu dienu. Tik daudz laika šī darbīgā cilts var veltīt lielajai Anglijai un Skotijai.

   Brauciens turpinās pa tuneli zem Lamanša jūras šauruma līdz Francijai, Kārļa Lielā un Napoleona zemei. Dzird pieminam Moljēru, mācīti vīri spriež par klasisko un romantisko skolu tālā senatnē, cildina varoņus, dziesminiekus un zinātniekus, ko mūsu laiks nepazīst, bet kas vēl dzims Eiropas krāteri — Parīzē.