Viss kļūst skaists tikai tad, ja noliek mani blakus.

   Baltais angoras kaķis ir skaists, jo blakus es esmu pelēks.

   Ja nebūtu pelēku zvirbuļu, kanārijputniņus nebūtu ar ko salīdzināt.

   Krāsaini putniņi ir skaisti tāpēc, ka ir pelēkie putniņi.

   Baltās pelītes ir jaukas tāpēc, ka ir pelēkās pelītes, baltās smiltiņas tāpēc, ka ir pelēkās.

   Es esmu Pelēkais. Es palīdzu visām krāsām.

   Ja viņas pašas neprot, es tās izstumju no sevis virspusē, lai visi skatās. No sava pelēkā lietus mākoņa es izstumju krāsainu varavīksni. Es neesmu skaudīgs, man nav žēl, es pats palieku aizmugurē. Es izpūšu krāsas no sevis, kā pelēks ziepjūdens izpūš krāsainu burbuli salmiņa galā. Vai jūs tā esat pūtuši? Tad jau jūs zināt, ka es tas esmu, kas jums palīdz, — es, Pelēkais.

   Kāds es izskatos?

   Es jau teicu: skatieties putekļos, skatieties pelēnos, skatieties pelnos.

   Un tad iesviediet krāsainu pogu pelnos.

   Nu jūs redzat?

   Ir skaista, krāsaina poga, vai ne?

   Un aiz tās?

   Kas ir aiz tās?

   Tas esmu es — Pelēkais.