«Kas tur ir?» gailis jautāja, meklēdams durvis. Viņš tumsā lāga nevarēja redzēt, kā jau tas pie visiem gaiļiem un vistām parasts. «Es tā esmu!» sirds atbildēja. «Es - piparkūku sirds ar zaļajiem marcipāna rakstiem un mandeļu acīm.» «Ak, Ziemassvētku piparkūka!» gailītis iesaucās, atvērdams durvis, «kāds pārsteigums! Cik labi, ka tu atnāci! Nāc vien iekšā! Nāc iekšā!»
Vispirms sirds noberza kārtīgi sniegu no savām piparkūku zolītēm un tikai tad iegāja gaiļa mītnē.
Gailis taustīdamies uzkāpa atpakaļ savā laktā un teica: «Žēl, ka es naktī nekā nevaru saredzēt. Tu  droši vien esi ļoti skaista piparkūka?»
«Jā!» plakanā sirds lielīgi atbildēja, «es esmu smaržīga un labi izcepusies.»
«Cik jauki!» ieķērcās laktā kāda veca vista, «tad jau mums no rīta būs jauks svētku mielasts!»
«Es vēl nekad neesmu ēdusi piparkūku,» teica Cekulīte, kas tupēja blakus gailim.
”Marcipāna rakstiem jābūt ļoti garšīgiem!» sacīja Baltguzniņa, kas tupēja gailim otrā pusē. Bet nabaga Piparkūku sirdij visu to dzirdot palika pavisam nelabi.
«Ak, vai!» viņa ievaidējās, «es domāju, ka tikai cilvēku bērni ēd piparkūku sirdis.»
 «Mēs ari būtu ēduši!» gailis teica, «ja tik mums kāds būtu devis.»
Nu piparkūku sirds no bailēm pavisam sarāvās. «Ak, vai!» viņa klusu vaidēja, «ak, vai! Rīt mani apēdīs! Ak, vai!»
Viņa salika rokas un skatījās ārā pa mazo lodziņu, kur staigāja mēness no viena mākoņa otrā. Viņš nemaz nezināja, kādās briesmās bija ievedis nabaga plakano sirdi...
«Pastāsti mums vēl kaut ko par sevi!» gailis teica, «vai tu esi liela?»
Bet piparkūku sirds bija tā nobijusies, ka viņai drebēja visi marcipāna raksti, un viņa nekā vairs nevarēja izteikt.
Gailis nodomāja, ka piparkūka laikam pārāk nogurusi no lielā ceļojuma. Tāpēc viņš sirdij vairs neko nejautāja, bet nosprieda, kā viņu rit sadalīs: marcipāna rakstus varēs noknābāt Baltguzniņa ar Cekulīti, bet Brūnspārnīte, Tibiņa un Grozgalvīte varēs kopīgi noēst pašu sirdi. Tikai abas mandeles nevienai neesot brīv aiztikt. Tās knābāšot gailis pats.
Vēl ilgi laktās sēdot vistas ar gaili runāja par piparkūku sirdi un priecājās par rītu, kad varēs pirmo­reiz nogaršot tādu necerētu Ziemassvētku gardumu.
Bet pati sirds sēdēja piespiedusies pie sienas un neteica nevienu vārdu. Viņa tikai drebēja un drebēja. Beidzot gailis ierāva kaklu un iesnaudās. Aizmiga arī visas vistas. Aizbāzušas galvas aiz spārniem, tās sapņoja par rītdienas brokastīm. Tad piparkūku sirds uzmanīgi piecēlās un gāja uz durvīm, cik vien klusi varēdama ar saviem piparkūku zābaciņiem.
Un kad sirds izkļuva ārā baltajā klajumā, tad viņa sāka aiz laimes skaļi smieties. Cik labi! Viņa - skaistā, brūnā piparkūku sirds bija atkal brīvībā, un neviens nedomāja viņu apēst brokastīs! Cik labi!
Mēness gan nozudis un aizvedis sev līdzi arī viss zvaigznes. Debesis bija tumšas. Bet piparkūku sirds par to nebēdāja. Viņa čāpoja tikai priecīgi uz priekšu. Bet tad negaidot pamodās vējš. Pusi no Ziemassvētku nakts viņš bija nogulējis, bet nu tas gribēja visiem parādīt savu lielo svētku prieku. Vējš ieraudzīja plakano sirdi, kas kūņojās pa sniega klajumu, uzpūta sniega sauju augstu gaisā un tad svieda pret piparkūkas muguru.
Nabaga sirds nokrita uz mutes un ilgi ķepurojās ar rokām un kājām līdz iztika ārā no dziļā sniega. Bet tiklīdz sirds piecēlās un sāka atkal iet, tā nebēdnīgais vējš viņu iegāza atkal sniegā. Nabaga sirds cēlās un klupa, cēlās un klupa. Drīz viņai nebija nemaz vairs spēka un tā palika guļot dziļajā sniega vālā.
Bet nebēdnīgais vējš draiskojās vēl līdz pašam rītam. Vēlāk, kad vējš beidzot pazuda, kāda pele izveda pastaigāties savas meitas, lai tās paelpotu svaigu gaisu un apskatītos, kāda izskatās pasaule pirmajos Ziemassvētkos. Viņas bradāja pa kupenām, mētājās ar sniegu un pīkstēja aiz sajūsmas.
Tad pēkšņi Plikastīte, kura bija acīgākā no visām peļu mātes meitām, kādā vietā sāka kārpīt sniegu uz visām pusēm. Viņa bija kaut ko saodusi. Un tavu lielu brīnumu! Tur - sniegā ieputināta gulēja skaista piparkūku sirds. Visas peles saskrēja apkārt un, salikušas rokas uz vēderiem, ilgi brīnījās. Kur gan te - vientuļā sniega klajumā varēja gadīties tāda brīnišķīga piparkūku sirds? Mazās peļu meitiņas piebāza savas galviņas pavisam klāt plakanajai sirdij, aizskāra viņu ar savām ūsiņām, pētīja gaiši zaļos marcipāna rakstus un apbrīnoja savādās mandeļu acis.