Jānis sāka rakstīt, domāja, šoreiz uzrakstīs tīri un glīti — nekā! Vispirms uzkrita burtnīcai viens tintes kleksis, to dzēšot, uztraukumā uzkrita otrs. Jānis sāka raudāt, iekrita burtnīcā trīs lielas asaras, izšķīda katra pa trim burtiem — visa burtnīca raiba. Es prasu: — Kā tev iet, Jāni?

    — Man iet raibi, — saka Jānis un raud.

    Kad uz ceļa mašīnai pārsprāgst riepa, kad jau no paša rīta kaut ko nokavē, kad mazais brālītis ieķeras galdauta stūrī un novelk visu, kas uz galda, sev līdzi uz grīdas, — tad iet raibi.

    Ļaudis saka: raibs mūžs. Tas nozīmē, ka ir bijušas baltas dienas un melnas dienas, dzeltenas skaudību dienas un zilas cerību dienas. Paprasiet vecmāmiņai, lai pastāsta. Viņa bieži saka: "Acis raibst" vai "Raibs gar acīm". Viņa Raibo ļoti labi pazīst. Viņai garš un raibs mūžs.

    Kad Mēness ir raibs, to jau jūs visi esat redzējuši apaļās pilnmēness naktīs. Kas vēl nav ievērojis, lai ieskatās labi. Tur jau pirms kosmonautiem ir bijis Raibais.

    Bet zinātnieki saka — arī Saule esot raiba, uz Saules esot plankumi. Arī tur visur ir bijis Raibais. Kas ir šis Raibais? Kāpēc viņš tieši pie šā sivēna apstājies, šo burtnīcu pieķēpājis, šo sunīti raibu darījis, šo gosniņu nosaucis par Raibaļu? Kāpēc driģene un zirņa zieds, pupu zieds un ķeizarkronis ir raibi, bet citas puķes nav raibas? Kāpēc vienam puikam ir putniņraibumi uz deguna, bet otram nav? To es nezinu. Tas jums jāprasa zinātniekiem. Pasaka par Raibo tikai pastāsta, bet zinātnieki ķer Raibo un pētī. Viņi gan zina.