Reiz dzīvoja trīs labi draugi. Viens no viņiem bija garš, otrs resns un trešais maziņš. Viņiem visiem bija spaiņu cepures, burkānu deguni, melnas ogļu pogas baltajos kamzoļos, un viņi visi bija īsti sniega vīri. Kad pienāca Ziemassvētki, tad visi trīs vīri sabāza kopā savus burkānu degunus un nosprieda iet kaut kur ciemos. Viņi bija dzirdējuši, ka tā svētkos parasti mēdzot darīt, un bez tam tie tik ļoti vēlējās redzēt, kā dedzina Ziemassvētku eglīti. Tāpēc sniega vīri devās ceļā. Viņi bija ļoti labā omā, brida pa sniegu dūšīgi cilādami kājas un trallinādami priecīgu eglītes dziesmu. Tā viņi nonāca līdz kādai zemai būdiņai.
Tad garais sniega vīrs sagrieza taisni savu spaiņa cepuri, izgāza vēderu un bungoja pie durvīm ar savu balto dūri.
Pretim iznāca vepris ar tukliem vaigiem un ļumīgu pakakli. Viņš bija uzvilcis rožainus svētku svārkus un jau paspējis noliet tiem visu priekšu ar sīpolu mērci.
«Priecīgus Ziemassvētkus!» sniega vīri teica un pieklājīgi paklanījās. «Mēs atnācām pie tevis ciemos!» garais sacīja ar vieglu smaidu baltajos vaigos. Bet vepris nemaz nedomāja laist sniega vīrus savā istabā. Viņš stāvēja plati ieplēties savas būdas durvīs.
«Redziet,» vepris teica, «es esmu salūdzis ciemā daudz cūku un bez tam vēl arī divus ļoti prāvus meža kuiļus. Ja nu es ielaistu arī jūs savā istabā, tad te būtu tik biezs, ka vairs nepaliktu vietas kur apgriezties. Nē, es jūs gan nevaru pieņemt.» Un vepris jau vēra ciet savas istabas durvis. Bet pēc brīža viņš pabāza savu tuklo galvu pa durvju šķirbu un vēl piebilda: «Aizejiet pie brūnās vistas. Viņas namiņš ir tur pa kreisi, pie tiem diviem vītoliem. Gan jau vista jūs pieņems.»
Tad vepris aizvēra durvis, un visi trīs sniega vīri palika ārpusē. Viņi bija tā kā drusku saīguši, jo vepra būdā rukšķēja omulīgas balsis un bija dzirdama aizgrābjoša strēbšana. Brīdi sniega vīri klausījās. Bet nebija jau nemaz tik patīkami dzirdēt, kā citi mielojas.
Tāpēc sniega vīri apgriezās apkārt un gāja pie diviem vītoliem, kur dzīvoja brūnā vista. Kad viņi nonāca pie vistas slietā namiņa, tad resnais sniega vīrs sagrieza taisni savu burkāna degunu, izgāza vēderu un teica:
«Tagad bungošu es. Man varbūt laimēsies!» Un viņš bungoja pie namiņa durvīm ar savu balto dūri. Pēc brītiņa brūnā vista atvēra durvis. Viņa bija apsegusies ar pavisam jaunu svētku lakatu. «Priecīgus Ziemassvētkus!» sniega vīri teica un palocījās brūnās vistas priekšā.
«Mēs atnācām ciemā!» garais vēl piebilda.

Vistas mājīgais namiņš bija jau pilns ar ciemiņiem. Pie apaļa galda sēdēja pieci kaimiņu gaiļi varenām sekstēm un greznām astēm, trīs pīles ar nospodri­nātiem knābjiem un divas pavecas tītarienes. Viesi knābāja graudu kūkas un omulīgi tērzēja.
Bet sniega vīrus brūnā vista nelūdza dziļāk istabā. Viņa stāvēja durvīs, ieplētusi spārnus un teica:
«Jūs nu gan es nevaru pieņemt. Sāksiet vēl siltumā kust un pieslapināsiet manu viesistabu. Es tik ļoti neciešu slapjumu!»
To dzirdot, sniega vīri nokāra degunus, apgriezās un gāja prom. Viņi bija kļuvuši pavisam klusi.
«Aizejiet pie zaķa!» brunā vista vēl nokladzināja tiem pakaļ, «viņa mājele ir tur - zem bērza. Gan jau zaķis jūs pieņems.»
Nu visi trīs sniega vīri gāja uz zaķa mājeli. Viņi gā­ja lēni un vilka kājas pa sniegu, jo bija stipri sapīkuši. Kad viņi beidzot nonāca pie zaķa durvīm, tad mazais sniega vīriņš teica:«Tagad bungošu es. Varbūt man laimēsies.» Un viņš piebungoja pie mājeles durvīm ar savu balto dūrīti.