Pēc brītiņa kāds pajauns zaķis bailīgi pavēra durvis mazā šķirbiņā. «Priecīgus Ziemassvētkus!» sniega vīri teica un pieklājīgi palocījās līdz pašai zemei, «mēs atnācām ciemā.»
Bet arī zaķis viņus nelaida savā mājelē. Viņš stāvēja durvīs, bija tā kā uztraucies un teica: «Nezinu, kas jūs esat par personām. Es jūsu nekādā ziņā nevaru aicināt iekšā.»
Un zaķis steidzīgi vien aizvēra durvis. Nu sniega vīriem vairs nebija drosmes klauvēt vēl pie kādām durvīm. Viņi bija tā satriekti, ka tiem vairs nebija nekāda dzīvesprieka. Ja viņi Ziemassvētkos nevarēja kopā ar citiem dedzināt eglīti, tad jau nebija nemaz vērts dzīvot. Tāpēc sniega vīri noņēma savas spaiņu cepures, iesvieda sniegā un izrāva pat visas ogļu pogas no saviem baltajiem kamzoļiem. Tad viņi aizgāja pār piesnigušajiem tīrumiem meklēt Atkusni, lai tas viņus izkausētu.
Sniega vīri gāja un gāja, līdz beidzot satika ceļā rūķi - Svečulējēju. Tas palocīja galvu un vēlēja sniega vīriem priecīgus Ziemassvētkus. Rūķi Svečulējēju visi ļoti cienīja, jo viņš bija tas, kas gādāja par gaismu tumšajās ziemas naktīs.
Bet šie vīri pat neatbildēja uz Svečulējēja svētku vēlējumu. Viņi gāja nokārtām galvām, mīdami viens otra pēdās un reizēm tik smagi nopūzdamies, kā var nopūsties tikai ļoti smagās bēdās. Rūķis Svečulējējs satraucies noskatījās uz aizejošiem sniega vīriem. Tad viņš aiztipināja līdz mežmalas krūmiem un pieklauvēja pie vepra būdiņas. Kad vepris parādījās mājas durvīs savos aplietajos svētku svārkos, tad rūķis Svečulējējs teica, ka viņš ceļā sastapis trīs snie­ga vīrus. Viņi esot gājuši nokārtām galvām un smagi pūtuši. Vai vepris nezinot, kas tiem par nelaimi?Veprim palika tīri tā neveikli ap sirdi. Svečulējējs to tūliņ pamanīja ar savām vērīgajām rūķa acīm: veprim bija drusku tā kā pietvīkuši vaigi, viņš neveikli mīņājās no vienas kājas uz otru un nezināja, vai asti labāk turēt izstieptu vai sagrieztu gre­dzenā.
«Jūtu, ka tu esi vainīgs,» Svečulējējs errīgi teica.
«Saki tais­nību!»
«Es viņus nevarēju uz­ņemt savā mājā,» vepris atzinās pavisam nokaunējies, «man ir tik šauras telpas. Es viņus aizsūtīju tālāk pie brūnās vistas.»
«Tas nu vis nebija sevišķi pieklājīgi.» rūķis Svečulējējs nosodoši teica. Vepris, nolaidis abas ausis, iečāpoja savā istabā. Tur viņš brīdi pavandījās pa skapi un drīzi vien bija atkal atpakaļ.
«Te būs tūta ar āboliem!» vepris rukšķēja, «iedod tos sniega vīriem, ja viņus satiec, un saki, lai viņi vairs neskumst.»
Rūķis Svečulējējs paņēma tūtu un gāja uz vītoliem pie brūnās vistas.
«Ko tu esi nodarījusi sniega vīriem?» rūķis stingri noprasīja, pavēris vistas slietā namiņa durvis. Brūnā vista tā nokaunējās, ka viņai nosarka visa galva.
«Es ļoti baidos no katra slapjuma,» vista taisnojās. «Nevarēju sniega vīrus pie sevis uzņemt, man bija ļoti bail, ka viņi siltumā nesāk kust un ka manā namā neizceļas plūdi. Es sniega vīrus aizsūtīju tālāk pie zaķa.»
«Cik nepieklājīgi!» rūķis Svečulējējs sašutis iesaucās. Brūnajai vistai nebija patīkami to dzirdēt. Seksti noliekusi viņa sāka steidzīgi meklēties pa plauktiņiem. Atradusi strīpainu maisiņu, iedeva to rūķim un teica:
«Te būs sīrupa piparkūkas. Iedod tās sniega vīriem, ja viņus satiec, un saki, lai viņi uz mani vairs nedusmojas.»
«Es esmu tik vārīga pret slapjumu,» vista vēl kautrīgi piebilda. Rūķis Svečulējējs paņēma strīpaino maisiņu, un gāja uz zaķa mājokli.
«Ko tu esi nodarījis sniega vīriem?» Svečulējējs uzbrēca zaķim tādā balsī, ka tas sarāvās pavisam maziņš un pieglauda abas ausis pie muguras.
«Tā nu iznāca,» zaķis atzinās kautrīgi, nolaistām acīm, «es pēc dabas esmu stipri bailīgs un baidījos viņus uzņemt savā mājoklī.»
«Bet visi trīs sniega vīri par to ir dziļi satriekti,» rūķis Svečulējējs nopietni teica. «Viņi ir pavisam sašļukuši, no bēdām izrāvuši sev visas ogļu pogas. Var redzēt, ka viņiem dzīvē vairs nekas nepatīk.»