Tad rūķis Svečulējējs nopūtās un noteica: «Lai nu kā, bet tev, zaķi, savu vainu ir jāmēģina izlabot!»
Zaķis kļuva domīgs. Tad viņš sāka meklēt pa visām skapju augšām, pa visiem plauktiņiem un atvilktnēm. Un tas vilkās ļoti ilgi. Beidzot tanī kaktiņā, kur glabājās tukšas sērkociņu kastītes un ietinamais papīrs, zaķis atrada piecus apzeltītus egļu čiekurus. Tos zaķis iedeva rūķim Svečulējējam. «Nodod sniega vīriem!» viņš teica, «Saki, lai viņi uz mani nedusmojas. Cita man nekā labāka nav,» viņš vēl kaunīgi piebilda.
«Nu labi!» rūķis Svečulējējs teica, «iztiksim ar tiem pašiem.» Viņš sabāza visus piecus apzeltītos čiekurus savās kabatās. Bet pēc tam rūķis Svečulējējs teica vēl kaut ko: ja zaķis arī turpmāk gribot dabūt no rūķa sveces garajām ziemas naktīm, tad viņam jāizpilda vēl viens ļoti svarīgs uzdevums - jāuzmeklē visus trīs noskumušos sniega vīrus un jāatved uz to mazo meža klajumiņu, kur pašā vidū aug viena pati kupla eglīte.
Zaķim sveces bija ļoti vajadzīgas, jo pašreiz viņš dedzināja taisni pašu pēdējo galiņu. Zaķis uzvilka garos zābakus, uzmauca dubultus dūraiņus un aizsteidzās pāri apsnigušajiem tīrumiem. Bet rūķis Svečulējējs steidzīgi čāpoja uz mazo meža klajumiņu. Viņš apstājās pie mazās eglītes un lika tai krietni nopurināties, lai no zariem nobirtu liekā sniega nasta. Pēc tam Svečulējējs sakāra eglītes zaros visus vepra dotos ābolus, vistas piparkūkas un piecus apzeltītos egļu čiekurus. Pēc tam rūķis vēl aiztecēja uz savu būdu un atnesa veselu klēpi paša lietas - slaidas un tievas Ziemassvētku svecītes.
Kad svecītes bija saspraustas eglītes zaros, tad rūķis Svečulējējs, salicis cienīgi rokas uz muguras, apstaigāja vēl eglītei apkārt un apskatīja to no visām pusēm. Izskatījās skaisti. Pat ļoti skaisti. Un rūķa vaigi silti smaidīja.
Pēc tam Svečulējējs apsēdās uz celma un iesāka gaidīt. Viņš gaidīja ilgi, ļoti ilgi. Beidzot rūķim jau sāka rasties tā kā šaubas - vai zaķim maz būs izdevies atrast noskumušos sniega vīrus. Vai tikai Sveču­lējējam pašam nebūs jāsāk pārmeklēt pasauli.
Bet tad atlaidās trīs zīlītes, nometās sniegā pie rūķa kājām un cita caur citu čivināja:
«Nāk, nāk. Viņi nāk, viņi nāk!»
Un kā tad - drīzi vien pašķīrās koku zari un klajumā iečāpoja trīs sniega vīri - viens garš, otrs resns un trešais maziņš, bet aiz viņiem - nogurušais zaķis. Viņš bija apskrējis pus pasauli, līdz atradis visus trīs sniega vīrus. Un tā vieta, kur zaķis viņus atradis, bijusi sniega vīriem ļoti bīstama. Iedomājieties tik: turpat netālu staigājis Atkusnis!
Bet nu - paldies Dievam - sniega vīri bija šeit un rūķis Svečulējējs iededzināja baltās svecītes. Sniega vīri skatījās eglītē, sašķiebuši savas apaļās galvas, un viņu baltās sejas bija laimes pilnas. Visvairāk sniega vīri brīnījās par pieciem apzeltītajiem čiekuriem. Tādus viņi vēl nebija redzējuši.
«Tie čiekuri ir no manis!» zaķis lielīgi teica. «Bet par visu pārējo jums jāpateicas rūķim Svečulējējam.»
«Katrā ziņā jāpateicas!» iesaucās lielais sniega vīrs.
«To mēs tūliņ izdarīsim!» sacīja resnais.
Bet mazais snie­ga vīriņš apgriezās apkārt, skatījās uz visām pusēm un prasīja: «Bet kur tad viņš ir - šis rū­ķis Svečulējējs?»
Nu tikai visi ievēroja, ka Sveču­lējējs bija pazudis. Pat savas pēdas viņš nebija atstājis sniegā.