Un tad - kādu dienu Sarkanmatīte ieraudzīja logā vieglas, gaišas sniega pūkas. Nu vientuļā, saplēstā lellīte atcerējās vakaru, kad Ziemassvētku vecītis viņu nesa savā maisā cauri lielajam egļu mežam. Koki toreiz turēja sniegu uz saviem zariem un mazi, pelēki putniņi sarkanām guzniņām vēlēja laimīgu ceļu. Bet sniega pārslas - mīkstas, vieglas sniega pārslas krita uz Ziemassvētku vecīša cepures, uz viņa pleciem un uz lielā dāvanu maisa... Sarkanmatīte atcerējās arī desmit darbīgos rūķus, mazos, apaļos koka vīriņus, kuri šūpojās uz saviem dibeniem, alvas kareivjus ar šautenēm pār pleciem un mīļos, pūkainos lācīšus, kuri tik draudzīgi bāza Sarkanmatītei klāt savus tumšos purniņus...

Tagad nabaga lellītei nebija vairs neviena drauga, tikai vecā žurka reizēm atlīda, lai pagrauztu Sarkanmatītes vienīgo kāju.

Tad gluži negaidot kādu dienu bēniņos ielidoja balodis ziliem, švīkstošiem spārniem. Šim balodim bija draudzīgas acis un laipns knābis.

«Balodīt! Balodīt!» sauca Sarkanmatīte vājā balsī. Balodis ar savām sārtajām kājiņām patekāja gan uz vienu, gan uz otru pusi. Viņš nevarēja saprast, no kurienes nāca šie saucieni. Tikai kad Sarkanmatīte pakustināja savu vienīgo roku un kāju un pakratīja galvu, lai nobirtu biezā putekļu kārta, tad balodis ieraudzīja saplēsto Sarkanmatīti.

«Ak, tu tā esi, mazā, nelaimīgā lellīte!» balodis iedūdojās un skatījās uz viņu skumjām acīm.

Tad Sarkanmatīte izstāstīja balodim visu savu dzīves stāstu, un balodis nobirdināja līdzcietības asaru uz Sarkanmatītes apputējušās kleitiņas.

«Varbūt es tev varēšu palīdzēt,» viņš teica un mie­rinoši dūdodams vēl ilgi tekalēja ap saplēsto lellīti. Tad viņš pacēlās un aizlidoja švīkstošiem spārniem, un nabaga Sarkanmatītei kļuva vēl skumjāk.

«Man vairs neviens nespēj palīdzēt!» viņa čukstēja, «neviens! Man ir vairs tikai pieci dzīparu mati, viena roka un kāja. Un to pašu sagrauž vecā žurka. Drīz no manis vairs nepaliks nekas...»

Tā Sarkanmatīte gulēja putekļainajos bēniņos un nemaz nezināja, ka pienācis atkal Ziemassvētku vakars, ka Ziemassvētku vecītis staigāja pa ielām un iegāja visur, kur dzīvoja godīgi bērni. Tikai pie Maijas un Anšeļa viņš šogad neiegriežas. Vecītis aizgāja garām viņu durvīm un kāpa augšā bēniņos. Rokā viņam bija balta, degoša eglītes svecīte, un uz viņa pleca tupēja zilais balodis.

Tad Ziemassvētku vecītis atvēra šaurās bēniņu durtiņas.

«Tur!» balodis teica un rādīja ar spārnu uz to pusi, kur gulēja saplēstā lellīte.

Vecītis pacēla augstāk savu degošo svecīti un kāpa pāri koka kastēm, pāri ieplīsušām pudelēm un izirušām grāmatām, pāri sadauzītiem lampu kupoliem, sarūsējušām bundžām, un viņa ēna, noslēpumaina un gara, lodāja visur līdzi.

«Te nu tu esi, mana nabaga Sarkanmatīte!» Ziemas­svētku vecītis skumji teica un zilais balodis nopūtās uz viņa pleca.

Tad vecītis paņēma lellīti savās siltajās rokās un nokratīja no viņas punktainās kleitiņas visus putekļus. Pēc tam viņš iebāza Sarkanmatīti savā tukšajā dāvanu maisā un aiznesa atpakaļ uz mājiņu biezajā egļu mežā.

Rūķīši steigšus vien lellītei piešuva jaunas rokas un jaunas kājas, viņa dabūja pat jaunu punktainu kleitiņu ar lentīti pie vieniem sāniem.

«Varbūt tu tagad vēlētos citādus matus?» rūķi mīlīgi jautāja, «mums tagad ir dzelteni, brūni un melni.»

Bet mazā Sarkanmatīte tikai smaidīja un kratīja galviņu.

«Es vēlos tā­dus pašus sarka­nus dzīparu ma­tus, kādi jau man reiz bija. Es taču esmu Sarkanma­tīte,» viņa teica.

Un tā Sarkan­matīte dabūja atkal sarkanus dzīparu matus.

Vēl šodien sar­kanmatainā lellīte dzīvo Ziemas­svētku vecīša mazajā namiņā, jo tur viņai patīk daudz labāk nekā plašajā pasaulē.