Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Sēņotājs
Teicējs: Anta Krūmiņa
Autors: Kārlis Skalbe
Vēlā vasarā, kad pa nakti ir nolijis lietus un zeme vēl silti un tvaikaini garo, es labprāt eju sēņot. Es jau zinu, kur zem lazdām patlaban izlīdušas no zemes būs tumši rožainas bērzlapes ar svaigiem zemes piciņiem uz viegli izliektās cepures malām. Es šķiru zaļos paparžu vēdekļus un paceļu noliektos egļu zarus, zem kuriem var ieraudzīt baraviku brūnos kupolus. Zem baltiem bērziem, izšķiezdamas koši sarkano krāsu, aicina viltīgās mušmires. Kapucīnietes stāv oranžās cepurēs. Bet jaunās apšu beciņas smalkā, garā zāle atgādina mazas, tikko izceptas, viegli aptvīkušas ķimeņmaizītes. Zem jaunām eglītēm no sūnām lien āra gailenes kā dzelteni ziedi. Rudmiesi norā atgādina maigi sārtas austiņas, kuras, piekļāvušās pie zemes, klausās viņas dziļākos čukstus. Pirksti pieskaras tiem kā dzīvai, smalkai miesai. Nolauztais kātiņš tūliņ piesūcas ar sārtu, aromātisku sulu. Bet turpat blakus aug kāda suņu sēne līdzīga izskatā, gluži tāpat kā līdzās daiļai patiesībai staigā meli. Jauki ir tā klejot pa birzēm un norām, vērojot zemi, kā tā vasaras beigās izšķiež savus radošos spēkus. Putni vairs nedzied, kaut gan aiz krūmiem šur tur vēl plūks viņu modrie spārni. Bet, kad sēņotājs atsēstas uz celma, kurš uzmaucis pār acīm mīkstu, zaļu sūnu cepuri, tad pasaku teicēja zīle bērziņa zarā vēl iečukst viņam kādu pasaciņu.
*
Reiz bija ķēniņš. Viņš bija augsti mācīts un gāja sēņot ar grāmatu rokā. Ķēniņš mīlēja gudro, nevainīgo dabu, kā grāmatās bija rakstīts, bet tā viņu piekrāpa uz katra soļa. Līdzās labajām sēnēm ar gludām un pieglaudīgām sejām stāvēja suņu sēnes un prasījās iekšā viņa grozā.
Viņš mīlēja arī tautu un ganu zēnam pakulu biksītēs, kas to sēņojot pavadīja pa savām ganību norām, ļāva nest savu svārku pērlēm izšūto malu. Talak sekoja viņa galma kungi.
Caur zelta brilli, kas bija zemu noslīdējusi uz viņa plānā deguna gala, ķēniņš skatījās grāmatā, kur dabiskās krāsās bija uzzīmēta baravika. Lai nemaldītos, tur vēl lieliem zelta burtiem stāvēja apakšā: «Kungu sēne.» Tanī palūkojies, viņš skatījās apkārt sēņojot.
«Kungu sēne ... kungu sēne ...» tas klusām zem sevis runāja un lika savā grozā par baravikām treknās glomenes.
«Kungu sēne ... Kungu sēne ...» Bet ganu puika, aizlicis delnu mutei priekšā, čukstēja uz krūmu pusi: «Suņu sēne ... suņu sēne ...»
«Ko tu teici?» galma kungs, kas puikam sekoja, jautāja.
«Es, kungs ... es neko,» puika atbildēja, sašķiebdams muļķīgā smaidā savu mūsaino sejiņu.