*

   Atpakaļbraucot karietē divi galma kungi runāja, ka ķēniņa sēņu grozā viss neesot kārtībā. Viens bija no­pratis, ko čukstēja ganu zēns, otrs, novietodams kurvi ratos, bija manījis nelabu smaku. Diezin ko viņš tur esot salasījis? Vajagot viņam to sacīt. Jā, vajagot ķē­niņam atvērt acis. Trešais, kas bija sēdējis klusu, iejau­cās sarunā un teica, ka ķēniņš nevarot maldīties un bez tam viņš tak esot skatījies grāmatā. Abi pirmie apklusa. Ka arī ķēniņš varētu maldīties, ko tad viņi varēja teikt par grāmatu? Tā tak bija vienīgais pa­tiesais gudrības avots. Nē, grozā varēja būt tikai labas sēnes. Un, ja arī ķēniņš būtu tur ko nelabu ielasījis, — viņš pats to apēdīs. Bija tikai viena nelaime. Dažreiz ķēniņš, kad bija pie laba prāta, saviem galma mīluļiem kā sevišķu žēlastību piesūtīja labākos kumosus no sava galda. Bet katrs mēģināja apmierināties, ka šodien šī žēlastība viņam ies garām.

    Pilī ķēniņa paša lasītās sēnes svinīgi nodeva virējai. Tā bija vienkārša zemnieku sieva. Ķēniņš bija viņu ļoti iemīlējis, tāpēc ka tā labi prata sēnes gatavot.

   Virtuvē tā atsedza sēņu grozu. Izbijusies virēja sa­ņēma rokas: «Vai manu dieniņ, ko tas vecais mēr­kaķis te ir salasījis!...»

   Viņa apsēdās pie groza un sāka raudāt, slaucīdama asaras, kas bagātīgi plūda pa viņas sārtiem, apajiem vaigiem, zilā ķēķa priekšautā.

   «Ja es ķēniņam tās pagatavoju, tad viņam jāmirst,» labā sieva domāja.

   Te viņai piepeši bija tā, it kā tai ausīs kāds būtu ko iečukstējis. Viņas seja noskaidrojās, un viņai ienāca prātā lielais, melnais ķēniņa suns, kurš pie mielasta sēdēja tam klāt un kura vilnas mīkstās sprogās tas ēdot noslaucīja pirkstus... Tas arvienu nāca viņai pretī, kad tā nesa ēdienus uz ķēniņa galda.

   Virēja apmierinājās, un viņas platā, labsirdīgā seja smaidīja. Viņa pagatavoja ķēniņa salasītās sēnes ar savu labāko mākslu, bet, liekot tās vakarā uz mielasta galda, tā paklupa pār ķēniņa suni, kas, gaisu ošņā­dams, slējās viņai pretī.

    Bļoda saplīsa, un dārgais virums izlija uz grīdas. Tikai suns paguva ierīt no tā pāra kumosu. Ķēniņš bija saīdzis par sabojāto mielastu un lika virēju atlaist no vietas.

   Bet otrā rītā viņam ziņoja, ka viņa mīļotais suns nakti nobeidzies.

 1941