Skrejlapiņa norāvās no galotnes un, krītot garām odiem, dzirdēja, ka tie sauc:

   — Skrejlapiņa! Skrejlapiņa krīt!

   Skrejlapiņa domāja esam Lidlapiņa un neatsaucās, bet, kad nokrita uz ceļa, viņai kļuva skaidrs, ka jāskrien. Visi skrēja: uguns skrēja debesīs, ūdens skrēja jūrā palēkdamies, un sirds skrēja krūtīs arvien dziļāk. Skrejlapiņa pieturēja savas maliņas kā garai kleitai volānus un laidās teciņus. Un tikai domāja: "Ātrāk! Ātrāk!"

   Panāca Dakšiņu.

   — Kur tu skrien? — paspēja paprasīt.

   — Pēc desām! Panāca Cauro Zobu.

   — Kur tu skrien?

   — Pēc cukura.

   Panāca Sniegavīru.

   — Kur tu skrien?

   — Bēgu no lietus, — teica Snlegavīrs.