Mājas noputēja visas vienādas un zaudēja krāsu, māju numuri noputēja un nebija redzami. Cilvēki arī bija noputējuši visi vienādi, un visi brīnījās, kā viņi agrāk nebija redzējuši, ka pilsētā ir tik daudz putekļu. Uz kurpēm, uz bikšu galiem šad tad — jā, bet šitādiem mākoņiem! Bet mežs nāca arvien tuvāk. Mežam pa priekšu plūda zaļa migla. Tā smaržoja pēc priežu skujām un pēc tikko bijuša pērkona. Tā līda pa vaļējiem logiem un pa durvju atslēgas caurumiem, pa skursteņiem un ventilācijas lūkām istabās, un cilvēkiem kļuva vieglāk elpot. Uzvēdīja sūnu un sēņu smaržas, bet cilvēki vēl gulēja un nenojauta, kas notiks. Tie, kas naktīs bija mocījušies ar bezmiegu, tagad gulēja saldāk aizmiguši kā nekad.

   Sētniece pamodās pirmā — ielas laistīt — un no brīnumiem nezināja, ko darīt: slotas kātam auga mazi zariņi! Un pati slota bija salapojusi!

   Māju ārdurvīm bija nolupusi krāsa, un tās bija noaugušas skujām. Arī no iekšdurvīm, kur tikai bija pietikuši un iesniegusies zaļā migla, knosījās un līda mazas skuju adatiņas, zariņi un pumpuriņi. Skapis izskatījās kā liels džungļu krūms, bet krēslu kājas dzina grīdā mazas saknītes.

  Citas mēbeles bija noaugušas bērzu, citas ošu lapiņām, un no grīdas uz augšu kāpa mazas atvasītes.

  Rokdarbu kurvītī visām dzijām cauri bija izvijušies zaļi dzinumi, un televizors tā aizaudzis, ka sētniece paņēma šķēres un attīrīja četrstūrainu žogu ekrānam: šovakar atkal rādīs pārraidi "Pie Mušmires".

  Kad sētniece paskatījās pa logu, viņa galīgi apjuka — pa ielu gāja priedes! Lielas, gaiši brūniem stumbriem, un pa ielas virsu kā zaļa sega līda sūnas un mētras un — kas tā tur bija? Sēne?

   Sēne! Mīļie! Baravika!