Sētniece paķēra nazi un kurvi un rāvās sēnei pakaļ. Panāca aiz nākamā ielu krustojuma.

    Tad viņa attapās, ka nav taču jāskrien: sēnes nāca un nāca pa ielu šurp, pašas pretī, un sētniece apsēdās ielas malā uz trotuāra, nolika kurvi blakus un — kā tikai nāk sēne, tā ķer ciet un grozā iekšā. Kas tie bija par priekiem! Drīz visa iela bija pilna ar sēņotājiem, bet mežs plūda un plūda garām kā zaļa upe, un sēņotāji ielas malās izskatījās kā makšķerētāji upmalā.

   Pa citām ielām gāja lazdas, zaļos zarus gar namu logiem braucīdamas, un riekstus varēja raut tieši no loga, ja kāds bija tik slinks, ka nevīžoja iziet uz ielas.

   No sērkociņu kastītēm izskrēja sērkociņi, kāpa viens uz otra un auga uz augšu, cits citam galā, līdz izauga mazas apsītes, jo sērkociņi jau ir taisīti no apses koka. Tāpat kopā lasījās un zaļos alkšņos pārvērtās zīmuļi un spalvaskāti. Slēpes, ragaviņas un hokeja nūjas sazaļoja, pumpuroja, un Jāņa Lūša metamais šķēps apauga lauru lapām. Kara invalīda koka kāja pārvērtās mazā eglītē. Skolas soli tā aizauga, ka skolnieki no rīta līšus līda tajos iekšā. Lielākajiem skolniekiem galvas no krūma vēl bija laukā, bet mazākie pavisam tajos pazuda, un, kad skolotājs izsauca Janci, izrādījās, ka tas solā zaros pazudis un neatsaucas, droši vien nebija iemācījies. Kad skolotājs sauca otrreiz un Jancis vēl neatsaucās, klase sāka viņu meklēt un atrada zem sola ielīdušu lapās — Jancis bija, kā saka, laidies lapās.

   Bet pa ielām nāca un nāca zaļais mežs, un skujas un lapas bira cilvēkiem matos, bārdās un somās, un nu jau mežs bija pilsētas centrā.

   No visām pusēm centrā iedrāzās zaļā migla, smaržoja zaļa migla, un sākās lielā un pēdējā kauja. Smakas nepadevās.

  Smakas koda priežu galotnītēs, koda nost puķes un vītināja. Trokšņi skrēja pa brūklenēm, spēra un bradāja, plēsa eglītes aiz ausīm, sita baravikām pa galvu. Putekļi gāzās pār ziediem un tos noslāpēja.