Izmantošana nekomerciāliem mērķiem. Atsauce uz biedrību Ideju Forums obligāta.
e-pasts pasakas@pasakas.net
Imants Skrastiņš
Pasaka manā dzīvē
ienāca pavisam agrā bērnībā, kad es vēl nepratu lasīt. Tā ienāca ar vecmāmiņas
stāstiem un ar kādu it kā ļoti prozaisku, bet tajā pašā laikā dekoratīvi
emocionālu atribūtiku. Pirmās Latvijas laikā modē bija izšuvumi gan uz
spilveniem, gan galdautiem, gan sienas segām. Man pie bērna gultiņas bija
skaista liela sienas sega, kur bija izšūts mazs zeltīts zirdziņš uz melna fona,
zvaigžņota debess un balts ceļš, kas nāk no tālienes. Apakšā zeltītiem burtiem izšūts
– MAZĀ SIRMĀ KUMELIŅĀ JĀJ PA CEĻU PASACIŅA … .
Tas mani kā bērnu tik ļoti iespaidoja, ka vienmēr plijos lielajiem
virsū, lai taču stāsta, ko zirdziņš atkal atnesis. Tā krājās mans pasaku pūrs. Esmu
pārliecināts, ka pat pie manas profesijas izvēlas nozīmīga loma bijusi Pasakai,
jo, bērnībā tās klausoties, tik ļoti visam dzīvoju līdz, ka gan lēju skumjas
asaras, gan smējos līdz neprātam. Pasakas bija tās, kas bagātināja manu
emocionālo pasauli. Būšu gandarīts, ja mans lasījums spēs jums sagādāt prieku!
Visapkārt tik daudz negāciju un ļaunuma, ka gribas, lai būtu arī kaut kas
skaists kaut arī tikai PASAKĀ!
-
13 min