Imants Skrastiņš

   Pasaka manā dzīvē ienāca pavisam agrā bērnībā, kad es vēl nepratu lasīt. Tā ienāca ar vecmāmiņas stāstiem un ar kādu it kā ļoti prozaisku, bet tajā pašā laikā dekoratīvi emocionālu atribūtiku. Pirmās Latvijas laikā modē bija izšuvumi gan uz spilveniem, gan galdautiem, gan sienas segām. Man pie bērna gultiņas bija skaista liela sienas sega, kur bija izšūts mazs zeltīts zirdziņš uz melna fona, zvaigžņota debess un balts ceļš, kas nāk no tālienes. Apakšā zeltītiem burtiem izšūts – MAZĀ SIRMĀ KUMELIŅĀ JĀJ PA CEĻU PASACIŅA … .  
   Tas mani kā bērnu tik ļoti iespaidoja, ka vienmēr plijos lielajiem virsū, lai taču stāsta, ko zirdziņš atkal atnesis. Tā krājās mans pasaku pūrs. Esmu pārliecināts, ka pat pie manas profesijas izvēlas nozīmīga loma bijusi Pasakai, jo, bērnībā tās klausoties, tik ļoti visam dzīvoju līdz, ka gan lēju skumjas asaras, gan smējos līdz neprātam. Pasakas bija tās, kas bagātināja manu emocionālo pasauli. Būšu gandarīts, ja mans lasījums spēs jums sagādāt prieku! Visapkārt tik daudz negāciju un ļaunuma, ka gribas, lai būtu arī kaut kas skaists kaut arī tikai PASAKĀ!