Kāds vīrs dzīvo savā mājiņā it pārticis un laimīgs ar savu mīļo sieviņu. It īpaši kādā vasaras dienā tas jūtas tik laimīgs un priecīgs, ka pat ne miegs dienasvidū nenāk. Kamēr sieva guļ, viņš paņem savu bisi un aiziet uz tuvējo mežu pamedīt. Pašā mežmalā izlec zaķis, kurš ļoti mīlīgā balsī lūdz, lai nešaujot, bet lai labāki mednieks pie viņa par puisi līgstot.

   «Kā lai pie tevis par puisi līgstu, kad pašam jauka mājiņa un mīļa sieva!»

   «Bet ja tev mājas nodegtu un sieva nomirtu?» zaķis jautā.

   «Nuja, kad tā notiktu, tad gan cits nekas neatliktu kā pie tevis par puisi līgt,» vīrs tāpat jokojas.

   Pēc dienasvidus mednieks griežas atpakaļ uz māju, bet atron, ka māja nodegusi un sieva nomirusi. Nu bija vīram lielas bēdas. Bet, kamēr nelaimīgais bēdājas, zaķis jau klāt un līgst un līgst. Beidzot salīgst arī uz pusgadu par veselu sieku zelta naudas. Vīrs aiziet pie zaķa kalpot, kur citādu darbu nedabū kā tikai zem trijiem katliem uguni kurt un vienu zirgu ēdināt tādā vīzē: trīs reizes miltu ūdeni un vienreiz auzas. Bet otrā nedēļā viņš pārskatās un iedod trešo reizi miltu ūdens vietā auzas. Zirgs gan apēd auzas, bet tad paliek ļoti nemierīgs, piesauc kopēju pie sevis un iečukst ausī:

   «Brālīt, nu mums nelabi klāsies, jo esam pārkāpuši kunga pavēli. Ej tūdaļ pāršķir savus matus uz trim nošķiem, iemērc tad katrā katlā vienu nošķi un sakurini labi uguni. Pēc tam apsien labi savu galvu ar lupatu, piesmel dzeramo kausiņu ar šo triju katlu ūdeni, paņem manu suku un putekļu rīksti un steidzies atpakaļ pie manis.»

   Vīrs to visu izdara un atron jau zirgu kūts priekšā apseglotu. Tikko viņa kopējs mugurā, te šis ar iet kā ar putna spārniem pa purvu purviem, ūdeņu ūdeņiem. Kājas dziļāki ūdenī negrimst kā tikai līdz vēzīšiem. Tā viņi bēg līdz pašam vakaram. Ap vakaru zeme sāk nejauki dimdēt un rūkt. Jājējs paskatās atpakaļ un ierauga lielus kalnus aiz muguras. Kalnu galā stāv pats velns. Velns, tikko jājēju ieraudzījis atpakaļ paskatāmies, draud briesmīgā balsī: