Patlaban velns grib lēkt no kalna gala un ķert bēdzējus. Te zirgs vēl laikā pamāca jājēju:

   «Met manu suku pār plecu!»

   Vīrs to tūdaļ izdara, un velns kā lec, tā krīt klupdams, kaklu lauzdams.

   Otrā dienā pret vakaru zeme sāk tāpat dimdēt. Jājējs nu, atpakaļ atskatīdamies, ierauga aiz muguras tik lielu, biezu mežu, ka ne lietus pilīte netek cauri. Velns lauž otrpus meža kokus, ka brikst un brakst! Zirgs atkal pamāca jājēju, lai sviež sev pār plecu putekļu rīksti. To darot, mežs, cik nolauzts, tik pieaug, cik nolauzts, tik pieaug. Trešā dienā zeme tāpat dimd. Jājējam atpakaļ paskatoties, liela jūra apklājusi visu apgabalu. Zirgs nu pamāca atkal dzērienu kausiņu pār plecu sviest. To izdarot, jūra tūdaļ apstājas tālāk plūst, un velns, citādi pār ūdeni pārtikt nevarēdams, sāk tik lakt sāļo ūdeni, ko nagi nes. Lok, lok, bet cik taču salaksi? Beigās lacējs pārsprāgst un atkrīt ūdenī augšpēdu. Zirgs, nomanīdams, ka velns nobeidzies, izsaucas:

   «Nu abi esam glābti! Es gan tūlīt nevaru par cilvēku palikt, jo esmu uz deviņiem gadiem noburts. Tomēr nekas, pārvērtīšos tagad par lielu akmeni, un tu, šo akmeni paceļot, varēsi no manis dabūt, ko vien vēlies.»

   Vīrs nu atšķiras no sava glābēja un aiziet uz pilsētu, kur salīgst pie ķēniņa par dārznieku. Otrā, trešā dienā jaunais dārznieks, savu dienas darbu pabeidzis, domā no galvas noņemt savu pie velna katliem uzsieto lakatiņu. Grib arī turpat dārzā galvu izsukāt. Bet, galvu sukājot, dārzs paliek tik gaišs, ka pats sabīstas. Ķēniņa princese tai brīdī pastaigājas dārzā un nevar diezgan par dārznieka galvas spožumu izbrīnīties. Viņa nodomā naktī, kamēr dārznieks guļ, viņa galvu tuvāk aplūkot, no kā spožums rodas. Trīs naktis tā izmocās pie galvas pietikt, kamēr ceturtajā naktī tomēr izdodas lakatiņu atraisīt, kur nu redz, ka dārzniekam sudraba, zelta un dimanta mati.