Pēc pabeigtā kara dimanta karaspēks iet priecīgs atpakaļ, kur nācis. Pats virsnieks, senākais dārznieks, velkas tāpat nopakaļus lēni, lēni pakaļ. Te izlec no tilta apakšas atlikušais karavīrs un iecērt paslepen ar zobinu virsniekam kājā. Kamēr ievainotais domā atgaiņāties, karavīrs jau pār kalnu kalniem. Viņš aiztek pie vecā ķēniņa paziņot, ko izdarījis.

   Pa to laiku dimanta karaspēks jau zem akmens, un šis viens pats sasien savu brūci kā varēdams. Te vecais ķēniņš arī klāt pie ievainotā un parāda pret tik slavenu un varenu kara virsnieku tādu godbijību un cienību, ka pats ar savu kabataslakatu sasien viņa brūci un godbijīgi vēl ielūdz pie sevis izveseļoties. Šis pateicas par viņa labo sirdi un neiet vis, jo domā, ka pazīstamam doties laika vēl diezgan.

   Ķēniņš pēc tam taisa lielas viesības un it kā no žēlastības aizsūta savu kučieri uz mežu, lai pārvestu arī padzīto znotu ar princesi. Kučieris iejūdz vienu pašu zirgu kaut kādos rateļos un aizlaiž, ka derkšķ vien. Bet padzītais znots sūta kučieri atpakaļ un liek ķēniņam sacīt, ka pats saviem ratiem un zirgiem braukšot. Kučieris pārbrauc un stāsta, ka ķēniņa znotam ģērbjoties pamanījis ķēniņa lakatiņu gar kāju.

   «Tā!» ķēniņš iesaucas. «To redzēsim!»

   Nav ilgi - te znots ar visu sievu ielaiž ar dimanta karīti un divpadsmit zirgiem pagalmā. Vecais, to redzot, iztek kā apstulbis znotam pretim un tūdaļ lūdz kāju parādīt. Šis parāda arī. Un nu vecajam atveras acis. Znots tagad bij tik mīļš, it kā par dārznieku ne mūžam nebūtu bijis. Arī akmens pēc deviņiem gadiem pārvēršas par cilvēku un dzīvo it laimīgi pie jaunā ķēniņa.