Princese no rīta lūdz tūdaļ tēvu, lai atvēlot viņai precēties. Tēvs mierā, viņš saaicina citu ķēniņu dēlus. Saaicinātos saved lielajā pils istabā pa rindu. Princese iet visiem garām un saka, ka no tiem neviena paša pa prātam neesot. Nu ķēniņš saaicina ģenerāļus un citus augstus kungus, bet ar šiem tāpat. To dzirdot, tēvs paliek dusmīgs un sasauc visus, kas tik viņa valstī neprecējies. Tagad nostāda tik garu rindu, ka princesei trīs dienas ko meklēties. Bet arī šai barā princese neatrod īsteno. Ko nu?

   Jāsasauc atraitņi. Tēvs sasauc atraitņus, un princese bez meklēšanas izved no bara savu pašu dārznieku. Ķēniņš, to redzēdams, paliek tik pikts, ka aizdzen princesi ar visu dārznieku uz mežu. Pašpāris aiziet smiedamies, uzceļ mežā būdiņu un dzīvo labu laiku itin laimīgi visā savā nabadzībā. Atnāk rudens, un nu abi redz, ka ziemu tādā būdiņā jāizsalst gribot negribot. Abi ilgi prāto.

   «Nieki!» vīrs beidzot iesaucas.

   «Kur tad mans akmens?»

   Abi noiet pie akmens pēc palīdzības. Vīrs lielu bomi rokā paveļ akmeni. Tūdaļ iznāk neapzināmi liels karaspēks sudraba bruņās no akmens apakšas un sauc:

   «Ko pavēlat, virsniek?» «Pavēlu pret savu sievastēvu karot!»

   Vecais ķēniņš, ieraudzījis tādu karaspēku, salūdz trīs ķēniņus sev palīgā. Bet znota karaspēks tomēr sakauj visus un aiziet, kur nācis. Nu vecais ķēniņš saaicina piecus ķēniņus sev palīgā, bet znots, akmeni paceldams, dabū karaspēku zelta bruņām un sakauj visus piecus. Vecais ķēniņš brīnās, kas gan tas par tādu svešu ķēniņu varētu būt, ko ne pieci neiespēj nokaut.

   Viņš tomēr vēl saaicina septiņus ķēniņus sev palīgā. Bet arī visi septiņi nekā nelīdz, jo znots, akmeni paceldams, dabū karaspēku dimanta bruņām un sakauj šos septiņus tik' briesmīgi, ka tikai viens vienīgs karavīrs atliek. Šis, nelabu galu redzēdams, paslēpjas zem tilta.