Viņos laikos Zebrus ezers laidies pa padebešiem. Beidzot tur augšā parādījies vīrs baltā zirgā (pēc cita atstāstītāja ezeru vilkšus vilkusi balta ķēve), saukdams: "Atmini, kā šo ezeru sauc!" Izminējušies visi cilvēki, neviens īsto vārdu neuzminējis. Te piepeši viens zēns iesaucies: "Zebrus ezers!" Tūliņ ezers nolaidies no mākoņiem tai vietā, kur tas vēl šo baltu dienu stāv.