Tā viņš dzīvoja kādu laiku ar svainēm, līdz svaines viņam saka: „Jemeļa, tagadiņās mums malkas vairs nav, aizbrauc uz mežu, sacērt!” Muļķītis viņām atbild: „Un jūs ko darīsiet?” „Mēs, vai?” svaines atteica. “Mežs tālu, ārā ziema, mums būs auksti braukt uz mežu pēc malkas!” Muļķītis viņām saka: „Man slinkums!” „Kā – slinkums?” svaines atbild. „Tev taču pašam būs auksti! Ja nebrauksi – kad tavi brāļi, mūsu vīri, pārbrauks, mēs teiksim viņiem, lai tev neko nedod – ne sarkano kaftānu, ne cepuri, ne zābakus!” Muļķītis, sarkano kaftānu, cepuri un zābakus tīkodams, bija spiests braukt uz mežu pēc malkas, tāpēc piecēlās un sāka aši ģērbties un auties.

Saposies viņš izgāja pagalmā, izvilka kamanas, paņēma virvi un cirvi, iesēdās kamanās un teica, lai svaines atver vārtus. Svaines, redzēdamas, ka viņš iesēdies kamanās bez zirga, jo muļķītis zirgu nebija iejūdzis, vaicāja viņam: „Kālab tu, Jemeļa, kamanās iekāpi, bet zirgu neiejūdzi?” Šis atbild, ka zirga viņam nevajagot, bet gan tikai vārtus atvērt. Svaines atvēra vārtus, bet muļķītis, kamanās sēdēdams, sacīja: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, brauciet, kamanas, uz mežu!” Pēc šiem vārdiem kamanas uzreiz izbrauca no sētas. To redzēdami, ciema zemnieki dikti izbrīnījās, ka Jemeļa brauca kamanās un bez zirga, bet nu tik aši, itin kā divi zirgi būtu aizjūgti, i tad ātrāk nepabrauktu! Un, tā kā uz mežu vajadzēja braukt cauri pilsētai, tad muļķītis arī brauca tai cauri. Tā kā viņš nezināja, ka jābļauj, lai citi dod ceļu, tad tā arī brauca klusēdams un sabrauca pulka ļaužu. Viņam dzinās pakaļ, bet nevarēja panākt.

Tā Jemeļa aizbrauca no pilsētas un, nonācis mežā, apstājās, izkāpa no kamanām un teica: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, tu, cirvi, sacērt malku, bet jūs, pagales, kraujieties pašas kamanās un sienieties kopā!” Tiklīdz viņš šos vārdus izteica, tā cirvis sāka cirst malku, bet pagales pašas sakrāvās kamanās un pārsējās ar virvi. Kad malka bija sacirsta, Jemeļa vēl pavēlēja cirvim nocirst rungu. Kolīdz cirvis to izcirta, viņš iekāpa kamanās un noteica: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, brauciet, kamanas, pašas mājās!” Tai pat mirklī kamanas sāka braukt žigli jo žigli, un, Jemeļam tuvojoties pilsētai, kur viņš bija sabraucis pulka ļaužu, viņu jau sagaidīja, noķert gribēdami. Tiklīdz viņš iebrauca pilsētā, tā viņu uzreiz saķēra, vilka nost no vezuma un sita. Muļķītis, redzēdams, ka viņu velk un sit, klusiņām izteica šādus vārdus: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, salauz, runga, viņiem rokas un kājas!” Runga tūdaļ izlēca un sāka visus dauzīt. Ļaudis kā metās bēgt, bet muļķītis brauca cauri pilsētai mājup, un runga, visus sadauzījusi, ripoja viņam pakaļ. Kā atbrauca Jemeļa mājās, tā atkal uzrāpās uz krāsns.

Vēlāk, kad viņš bija aizbraucis no pilsētas, par viņu sāka visur runāt – ne tik daudz par to, ka viņš sabraucis pulka ļaužu, bet brīnoties, ka viņš braucis kamanās bez zirga. Tā pamazām šīs runas nonāca līdz pašam karalim. Tiklīdz karalis to padzirdēja, uzreiz briesmīgi sagribēja viņu vaigā skatīt un tālab sūtīja oficieri pakaļ un līdzi iedeva dažus zaldātus, lai palīdz sameklēt. Karaļa sūtītais oficieris nekavējoties devās prom no pilsētas un uzgāja ceļu, pa kuru muļķītis brauca uz mežu. Ciemā ieradies, oficieris uzreiz atsauca pie sevis stārastu un sacīja: „Mani pats karalis sūta pēc jūsu muļķīša, lai saņemu viņu ciet un aizvedu pie karaļa.” Stārasts uzreiz parādīja to sētu, kur dzīvoja Jemeļa, oficieris iegāja istabā un jautāja: „Kur muļķītis?”, bet viņš, krāsnaugšā gulēdams, atsaucās: „Kam tev viņš?” „Kā – kam? Ģērbies ašāk, vedīšu tevi pie karaļa!” Bet Jemeļa atbild: „Ko es tur darīšu?” Oficieris saskaitās par tādu necieņu un iecirta viņam pļauku. Muļķītis, redzēdams, ka viņu sit, saka klusītēm: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, salauz, runga, viņam rokas un kājas!” Runga tūdaļ izlec un sāk visus dauzīt, gan oficieri, gan arī zaldātus. Oficierim nācās braukt atpakaļ. Pārbraucis pilsētā, ziņoja karalim, ka muļķītis visus piekāvis. Karalis dikti izbrīnījās un neticēja, ka viņš varējis visus pievārēt, tomēr izvēlējās kādu gudrinieku, lai atved muļķīti kaut vai ar viltu.

Karaļa sūtnis tad nu brauca, un tiklīdz atbrauca uz to ciemu, kur Jemeļa dzīvoja, tūdaļ atsauca stārastu un sacīja viņam: „Mani sūta karalis, lai atvedu pie viņa jūsējo muļķīti, bet tu atsauc man tos, ar ko viņš kopā dzīvo.” Stārasts uzreiz aizskrēja un atveda muļķīša svaines. Karaļa sūtnis viņām prasa: „Kas jūsu muļķim patīk?” Svaines viņam atbild: „Žēlīgais kungs, muļķītim patīk, ja kaut ko neatlaidīgi lūdz – pirmās divas reizes atteiks, bet trešo – izdarīs; nepatīk viņam, ja ar viņu rupji apietas.” Karaļa sūtnis ļāva viņām iet un piekodināja nestāstīt Jemeļam, ka runājis ar viņām. Pēc tam viņš sapirkās rozīnes, vīnogas un melnās plūmes, gāja pie muļķīša un, tikko istabā ienācis, devās pie krāsns un vaicāja: „Kālab tu, Jemeļa, guli krāsnaugšā?” Un tik deva tam rozīnes, plūmes un vīnogas, lūgdamies: „Brauksim, Jemeļa, pie karaļa, es tevi aizvedīšu!” Muļķītis atbild: „Man tepat silti!” Jo neko citu tā nemīlēja kā siltumu. Sūtnis atkal lūdzās: „Jemeļa, lūdzams, brauksim; tev tur būs labi!” Muļķītis atbild: „Man slinkums!” Sūtnis lūdzas viņu: „Nu, lūdzu, brauksim! Karalis tev liks pašūt sarkanu kaftānu, sarkanu cepuri un zābakus!”

Muļķītis, padzirdējis, ka viņam liks pašūt sarkanu kaftānu, gatavs braukt. Saka: „Brauc tu pa priekšu, es tev pakaļ!” Sūtnis vairs viņam neuzbāzās, pagāja malā un klusiņām vaicāja svainēm: „Vai muļķītis mani nepiemānīs?” Taču svaines dievojās, ka nepiemānīs vis. Sūtnis devās atpakaļ, bet muļķītis brīdi vēl pagulšņāja krāsnaugšā, sacīdams: „Ai, kā man negribas pie karaļa braukt, taču lai notiek!” Tad noteica: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, brauc, krāsns, pati uz pilsētu!” Tūdaļ istaba sāka krakšķēt, un krāsns pati devās laukā – kā no sētas ārā, tā aizbrauca tik žigli, ka ne panākt nepanāksi. Apdzina vēl pa ceļam sūtni, kas muļķītim pakaļ bija ieradies, un atbrauca uz pili abi reizē.

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)