Kolīdz karalis ieraudzīja, ka muļķītis klāt, tā iznāca ar visiem ministriem ārā uz viņu paskatīties un redzēdams, ka Jemeļa ieradies uz krāsns, neko neteica. Tad karalis jautāja: „Kālab tu tik daudz ļaužu sabrauci, kad uz mežu brauci pēc malkas?” Jemeļa atbild: „Kur te mana vaina? Kāpēc tie nepamuka malā?” Tobrīd pie lodziņa pienāk karaļmeita un skatās uz muļķīti, bet Jemeļa neviļus viņu ierauga. Muļķītis, redzēdams, cik viņa daiļa, klusītēm nosaka: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, lai šī skaistule manī iemīlētos!” Tikko viņš šos vārdus izteicis, karaļmeita viņu uzlūkoja un iemīlējās. Bet muļķītis tad saka: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, dodies, krāsns, uz mājām!” Krāsns uzreiz devās mājup un, galā nonākusi, nostājās atkal savā vietā.

Tā nu dzīvoja Jemeļa kādu laiku laimīgi, taču pilsētā pie karaļa vis tik labi neklājās, jo pēc muļķīša izteiktajiem vārdiem karaļmeita bija viņā iemīlējusies un sāka lūgties tēvu, lai atdod viņu Jemeļam par sievu. Karalis par to dikti saskaitās un nezināja, kā lai saņem muļķīti ciet. Tad nu ministri karalim deva padomu, lai sūta to oficieri, kurš iepriekš nebija varējis Jemeļu atvest. Pēc ministru ieteikuma, par šo pārkāpumu karalis pavēlēja atsaukt oficieri pie sevis. Kad viņš nostājās viņa priekšā, karalis tam sacīja: „Klausies, draugs, es jau vienreiz sūtīju tevi muļķim pakaļ, bet tu viņu neatvedi, tāpēc sūtu tevi vēlreiz, lai nekavējoties atgādā viņu šurpu. Ja atvedīsi, tiksi dāsni apbalvots; ja nē – saņemsi sodu.” Oficieris noklausījās karaļa teikto un uzreiz brauca pēc muļķīša. Tikko ieradies ciemā, uzreiz atsauca atkal strārastu un sacīja viņam: „Lūk tev nauda – sapērc visādus labumus rīt pusdienām un uzaicini Jemeļu, un, kad viņš pie tevis viesosies, piedzirdi viņu līdz nemaņai, lai aizmieg.”

Stārasts zināja, ka oficieri sūtījis karalis, tāpēc bija spiests paklausīt, visu sapirkās un uzlūdza muļķīti. Kad Jemeļa pateica, ka nāks, oficieris jau priecīgi viņu gaidīja. Nākamajā dienā muļķītis atnāk, stārasts sāk viņu dzirdīt un piedzirda līdz nemaņai. Jemeļa aizgāja gulēt. Oficieris, redzēdams, ka viņš guļ, uzreiz viņu sasien un pavēl sagatavot karieti. Kad tā bija padota, muļķīti tūlīt ielika iekšā. Tad sēdās pats oficieris karietē un veda šo uz pilsētu. Ministri ziņoja karalim par oficiera ierašanos. Tiklīdz karalis to padzirdēja, uzreiz pavēlēja atvelt lielu mucu ar dzelzs stīpām apkārt. Tūdaļ pat šāda muca tika sagatavota un nogādāta karalim. Karalis, redzēdams, ka viss gatavs, pavēlēja tur ietupināt savu meitu un muļķīti, un mucu aizdarvot. Kad viņi bija mucā iekšā un muca aizdarvota, karalis pats pavēlēja palaist mucu jūrā. Pēc viņa pavēles tas tika izdarīts, un karalis atgriezās savā pilsētā.

Muca, jūrā palaista, peldēja vairākas stundas. Muļķītis visu šo laiku gulēja, bet pamodies ieraudzīja, ka tumšs, un jautāja pats sev: „Kur es esmu?” – jo domāja, ka ir viens. Princese viņam saka: „Tu, Jemeļa, esi mucā, un es esmu kopā ar tevi ietupināta!” „Un kas tu tāda esi?” – muļķis jautā. „Esmu karaļmeita”, viņa atbild un izstāsta, kālab ietupināta ar viņu kopā mucā, tad lūdz, lai Jemeļa atpestī pats sevi un viņu no mucas. Šis atbild: „Man tepat silti!” „Palīdzi, lūdzu,” – princese saka, „pažēlo mani, atpestī mūs abus no šīs mucas!” – „Ko vēl ne!” – saka Jemeļa. „Man slinkums!” Princese atkal metas lūgties: „Apžēlojies, Jemeļa, atpestī mani no šīs mucas un neļauj man nomirt!” Muļķīti viņas lūgšanās un asaras tā aizkustina, ka viņš beidzot atbild: „Labs ir, izdarīšu to tevis dēļ.” Tad nosaka klusiņām: „Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, izmet, jūra, šo mucu, kurā mēs sēžam, krastā, sausā vietā, bet tikai tā tuvāk mūsu valstij; bet tu, muca, kad būsi sausumā, pati saplīsti!”

Tiklīdz muļķītis bija šos vārdus izteicis, jūra sāka viļņoties un tūlīt pat izmeta mucu krastā, sausumā, kur muca pati izjuka. Jemeļa piecēlās un gāja kopā ar princesi pa zemi, kurā viņus izskaloja, un ieraudzīja muļķītis, ka viņi nonākuši uz varen skaistas salas, uz kuras papilnam dažādu koku ar visvisādiem augļiem. Princese, to redzēdama, nopriecājās, ka viņi nonākuši uz tik jaukas salas, bet pēcāk vaicāja: „Kur gan mēs, Jemeļa, dzīvosim? Te jau nav pat slieteņa!” Muļķītis atbild: „Nu gan tu par daudz prasi!” „Lūdzu, Jemeļa, liec uzcelt kādu nebūt namiņu,” princese saka, „lai būtu mums no lietus kur paslēpties!” Jo princese zināja, ka viņš visu var izdarīt, ja vien grib. Bet muļķītis atteica: „Man slinkums!” Viņa atkal sāka lūgties, un Jemeļa, viņas lūgšanās aizkustināts, vairs nespēja viņai atteikt; viņš pagāja sāņus un sacīja: “Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma lai uz šīs salas top pils, vēl smalkāka nekā karalim, un lai manu pili ar karaļa pili savieno kristāla tilts, un pilī lai būtu visdažādākie kalpotāji. Tiklīdz viņš šos vārdus bija izteicis, tai pat mirklī parādījās milzu pils un kristāla tilts. Muļķītis iegāja ar princesi pilī un ieraudzīja, ka istabas ir visai grezni iekārtotas un milzums ļaužu, gan sulaiņu, gan dažādu iznēsātāju, jau gaida muļķīša pavēles. Muļķītis, redzēdams, ka visi citi kā jau cilvēki, tikai viņš viens tāds neaptēsts, gribēja būt labāks un tālab sacīja: “Pēc līdakas pavēles, pēc mana lūguma, lai es topu tik iznesīgs brašulis, kuram neviens nespēj līdzināties, turklāt neredzēti gudrs!” Un tikko paspēja šos vārdus izteikt, tai pat mirklī tapa tik iznesīgs un gudrs, ka citi brīnīties brīnījās.

Pēcāk sūtīja Jemeļa kādu no saviem ļaudīm pie karaļa ar ziņu, ka aicina to pie sevis ciemos ar visiem ministriem. Jemeļas sūtnis brauca pie karaļa pa muļķīša darināto kristāla tiltu, un tikko viņš bija ieradies, ministri viņu stādīja karalim priekšā. Jemeļas sūtnis sacīja: “Žēlīgais valdniek! Mans pavēlnieks jūs pazemīgi aicina pie sevis uz mielastu!” Karalis vaicāja: “Kas ir tavs pavēlnieks?” Sūtnis atbildēja: “Es nevaru jums par viņu stāstīt (jo muļķītis bija piekodinājis neatklāt, kas viņš ir); par manu kungu nekas nav zināms. Kad jūs pie viņa ēdīsiet, tad arī viņš par sevi pastāstīs.” Karalis iedegās ziņkārē uzzināt, kas viņu ielūdzis, un sacīja sūtnim, ka noteikti ieradīsies. Kad sūtnis aizgāja, karalis tūdaļ viņam sekoja ar saviem ministriem. Sūtnis atgriezies pavēstīja, ka karalis solījies ierasties, un tiklīdz viņš to bija pateicis, karalis jau brauca pie muļķīša pa kristāla tiltu ar visiem prinčiem.

Kad karalis ieradās viņa pilī, Jemeļa izgāja pretī, saņēma viņa baltās rokas, bučoja viņa saldās lūpas, laipni ieveda savā marmora pilī, nosēdināja pie ozolkoka galdiem, izrakstītiem galdautiem un gardiem ēdieniem, medus dzērieniem. Pie galda karalis ar ministriem ēda, dzēra un līksmojās, bet kā piecēlās no galda, muļķītis prasa karalim: “Žēlīgais kungs, vai pazīstat mani, kas es tāds esmu?” Tā kā Jemeļa tobrīd bija tērpies greznā ģērbā, turklāt daiļš no vaiga, viņu nevarēja atpazīt, tāpēc karalis teica, ka nepazīst vis. Tad nu muļķītis saka: “Vai atceraties, žēlīgais kungs, kā muļķītis uz krāsns atbrauca pie jums uz pili un jūs viņu līdz ar savu meitu ielikāt mucā, aizdarvojāt un palaidāt jūrā? Jūsu acu priekšā ir tas pats Jemeļa!” Karalis, viņu redzēdams, dikti izbijās un nezināja, ko iesākt, bet muļķītis tikmēr aizgāja pēc karaļa meitas un atveda to šurp. Karalis, meitu ieraudzījis, ļoti priecājās un teica muļķītim: “Esmu tavā priekšā vainīgs un tāpēc dodu tev savu meitu par sievu!” Muļķītis, to dzirdēdams, karalim pazemīgi pateicās un, tā kā Jemeļam viss bija gatavs kāzām, tās tajā pat dienā tika lepni nosvinētas. Nākamajā dienā muļķītis sarīkoja varenas dzīres visiem ministriem, bet vienkāršajiem ļaudīm tika nolikti toveri ar dažādiem dzērieniem. Kad svinības bija galā, karalis piedāvāja viņam savu karaļvalsti, bet muļķītis negribēja. Tad nu karalis aizbrauca mājās, bet muļķītis palika savā pilī un dzīvoja laimīgi.

Pasaku no krievu valodas tulkojusi Anna Auziņa.

Pasaku krievu valodā klausies šeit.