Reiz kādā zemē dzīvoja zaldāts. Dienēja viņš ilgi un teicami, caram kalpot prata labi, ierindā stājās spodrs un priekšzīmīgs. Dienesta pēdējā gadā, kā par nelaimi, sāka viņu nīst priekšnieki, ne vien lielie, bet arī mazie – bieži nācās viņam zem rungu belzieniem stenēt.

Grūti gāja zaldātam, nolēma bēgt prom – uzlika mugurā somu, plecā šauteni un gāja atvadīties no biedriem. Tie vaicā:

Kurp iedams? Vai bataljona priekšnieks sauc?

Brālīši, neprasiet! Savelciet man somu ciešāk un nepieminiet ar ļaunu!

Un devās viņš, drosminieks, kurp acis rāda.

Varbūt tuvu, varbūt tālu, nonāca viņš citā zemē, ieraudzīja sargkareivi un vaicāja:

Vai drīkstu šeit elpu atvilkt?

Sargkareivis prasīja jefreitoram, jefreitors oficierim, oficieris ģenerālim, bet ģenerālis ziņoja par viņu pašam ķēniņam. Ķēniņš pavēlēja atsaukt zaldātu, lai nāk gaišo acu priekšā.

Ieradās zaldāts, kā pienākas, formā, nostājās goda stājā kā zemē iemiets. Kēniņš viņam saka:

Saki man godīgi, no kurienes un kurp iedams?

Jūsu karaliskā augstība, nelieciet sodīt, ļaujiet vārdiņu bilst.

Godīgi viņs ķēniņam visā atzinās un lūdza pieņemt kalpībā.

Labi, - ķēniņš saka, - nāc, sargā manu dārzu! Nav tajā īstas kārtības – kāds lauž manus mīļos kokus. Tad nu tu pacenties, nosargā – atlīdzināšu bagātīgi.

Zaldāts piekrita, nostājās sardzē dārzā.

Kalpoja gadu, divus – viss kārtībā. Te trešais gads jau iet uz beigām, kādu dienu iet apgaitā un redz – puse vislabāko koku nolauzti.

“Ak Kungs!” domā pie sevis. “Tavu nelaimi! Kad ķēniņš uzzinās, uzreiz liks mani pakārt!”

Saņēma šauteni, atbalstījās pret koku un cieši aizdomājās.

Te atskan krakšķi, brakšķi, attapās brašulis, skatās – atlidojis milzīgs, briesmīgs putns un gāž kokus apkārt. Zaldāts izšauj, bet nenošauj putnu pavisam, tikai ievaino labajā spārnā. No spārna izkrita trīs spalvas, bet pats putns metās prom, ko kājas nes. Zaldāts pakaļ; taču putns skrēja ātri un drīz vien tika līdz alai un pazuda pazemē.

Zaldāts nenobijās un metās alā putnam pakaļ, iekrita dziļdziļā bezdibenī, atdauzīja sev aknas un veselu diennakti nogulēja bez sajēgas.

Attapies pieceļas, paskatās apkārt, redz – arī pazemē tāda pati gaisma.

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)