Sensenos laikos tāltālā zemē dzīvoja reiz cars, vārdā Vislavs Andronovičs. Bija viņam trīs dēli: pirmais – Dimitrijs caradēls, otrais – Vasilijs caradēls, bet trešais – Ivans caradēls. Caram Vislavam Andronovičam bija tik krāšņs dārzs, ka visā valstī labāka neatrast; auga tai dārzā dažādi dārgi koki ar un bez augļiem, un bija caram iemīļota ābele, un tai ābelē auga ābolīši, visi no tīra zelta. Pasāka uz cara Vislava dārzu laisties brīnumputns, spalvas tam zeltītas, bet acis kā austrumu kristāls. Laidās viņš uz to dārzu katru nakti, nolaidās cara Vislava iemīļotajā ābelē, noplūca zelta ābolīšus un laidās atkal projām. Cars Vislavs Andronovičs gauži noskuma, ka brīnumputns no viņa ābeles tik daudz ābolīšu noplūcis, tāpēc pasauca visus trīs dēlus un sacīja tiem: „Bērni mani mīļie! Kurš no jums var manā dārzā brīnumputnu noķert? Kurš to sagūstīs dzīvu, tam vēl savas dzīves laikā atdošu pusi karaļvalsts, bet pēc nāves – visu.” Tad visi trīs caradēli vienā balsī iesaucās: „Žēlīgais kungs un tētiņ, jūsu cariskā augstība! Mēs ar lielāko prieku centīsimies sagūstīt brīnumputnu dzīvu.”

Pirmajā naktī dārzu sargāt devās Dimitrijs caradēls, nosēdās zem ābeles, no kuras brīnumputns ābolīšus plūca, iemiga un nedzirdēja, kā brīnumputns atlido un daudzus jo daudzus ābolus nočiepj. No rīta cars Vislavs Andronovičs atsauc Dimitriju caradēlu pie sevis un prasa viņam: „Saki, dēls mans mīļotais, tu redzēji brīnumputnu vai ne?” Viņš atbild: „Nē, žēlīgais kungs un tētiņ! Šonakt tas neatlidoja!” Nākamo nakti uz dārzu brīnumputnu vaktēt devās Vasilijs caradēls. Viņš apsēdās zem tās pašas ābeles, sēdēja stundu, divas, līdz iesnaudās tik stipri, ka nedzirdēja brīnumputnu atlidojam un ābolīšus noplūcam. No rīta cars Vislavs atsauc viņu pie savis un prasa: „Saki, dēls mans mīļotais, tu redzēji brīnumputnu vai ne?” – „Žēlīgais kungs un tētiņ! Šonakt tas neatlidoja!”

Trešajā naktī uz dārzu devās Ivans caradēls un apsēdās zem ābeles. Sēž stundu, divas, trīs – te viss dārzs iemirdzas kā daudziem lākturiem izgaismots. Atlido brīnumputns, iesēžas ābelē un sāk šķīt ābolīšus. Ivans caradēls piezagās tik veikli, ka saķēra brīnumputnu aiz astes, taču nevarēja to noturēt. Putns izrāvās un aizlaidās, un palika Ivanam caradēlam vien spalva rokā, jo cieši sažmiegta. No rīta, kolīdz cars Vislavs no miega modās, Ivans caradēls devās pie viņa un atdeva brīnumputna spalvu. Cars Vislavs nopriecājās, ka jaunākajam dēlam vismaz brīnumputna spalvu izdevies dabūt. Spalva bija tik svešādi gaiša, ka ienesot tumšā istabā, tā mirdzēja, it kā būtu iedegtas daudzas jo daudzas sveces. Cars Vislavs noglabāja spalviņu savā kabinetā kā lielu dārgumu. Kopš tā laika brīnumputns uz dārzu vairs nelidoja.

Cars Vislavs atkal atsauca bērnus pie sevis un sacīja viņiem: „Bērni mani mīļotie! Ejiet, es jums dodu visu savu svētību, atrodiet brīnumputnu un nogādājiet man dzīvu, bet ko iepriekš solīju, protams, saņems tas, kurš man brīnumputnu atvedīs!”

(Pasaku krievu valodā klausies šeit.)