Dzīvoja divi vecīši, tik trūcīgi, ka knapi varēja izdzīvot. Reiz vecītis iejāva maizei mīklu, un nebija miltu, ar ko atmīcīt. Kamēr viņi abi bēdājās, atnāca kāds cits vecītis.

– Nu, ko jūs bēdājat, vecīši? Kā jums maz, kas trūkst?

– Redzi pats, vecīt, trūcīgi dzīvojam. Iejāvām mīklu, bet nevaram atmīcīt, nav miltu!

– Labi, – noteica vecītis, – būs jums maizes atliku likām.

Vecītis aizgāja, maizes radās, cik tik gribas, bagātīgi. Dzīvoja abi un priecājās. Atnāca tas pats vecītis vēlreiz pie viņiem un jautā:

– Nu, kā jums tagad trūkst?

– Naudas, naudas! – pilnā balsī sauca vecis ar vecenīti.

– Labi, būs, – sacīja atnākušais vecītis un aizgāja.

Tūdaļ, vienā mirklī, viņiem radās daudz naudas. Abi priecājas un dzīvo. Atnāk vēlreiz tas pats vecītis pie viņiem un jautā:

– Nu, ko jūs tagad gribat?

– Ai, kaut mēs būtu lieli kungi ar karieti un skaistiem zirgiem!

– Labi, – saka, – būs.

Un uzradās kariete, skaisti zirgi, bet paši – lieli kungi. Pēc neilga laiciņa pie viņiem atkal atnāk tas pats vecītis un jautā:

– Nu, kā jums tagad trūkst, ko vēlaties?

– Zini, mēs gribam būt karaļi!

– Labi, būsiet karaļi.

Un vecīši kļuva par karaļpāri. Dzīve jauku jaukā: vecais karalis, vecenīte – karaliene, dzīvo un priecājas. Bet, raugi, vēlreiz atnāk tas pats vecītis un atkal jautā:

– Ko jūs tagad gribat, karaļi būdami?

Vecīši padomāja un saka:

– Mēs gribam būt dievi.

– Ak, tā! Tad tu, veci, būsi suns, bet tava bāba – kuce!

Lūk, kopš tā laika pasaulē ir suņi. Bet tas vecītis bija dievs. Tāpēc arī suņi ir tik gudri, ka cēlušies no cilvēkiem.

No lietuviešu valodas tulkojis Jānis Elsbergs.

Klausies pasaku lietuviski šeit.