Bet nu gadās, ka reiz tas pats toreizējais tirgotājs, no svešām zemēm braukdams, velkas gar mežasarga mājam un žēli lūdzās, lai pasniegtu kaut ko nodzerties. Mežsargam laba sirds, viņš saka: "Mums gan ar Atrasto Ansīti šis lauka gabals līdz pusdienai jāuzar, tomēr ceļa vīram nevar aizliegties. Aiztec, Ansīti, sētiņā un atnesi svešajam krietnu malku!"

   "Kāpēc tu naigo zēnu sauci par Atrasto Ansīti?" tirgotājs jauta.

   "Jā, redzi, ciemiņ, to atradu mežā aiz egles mizas un tādēļ iesaucu par Atrasto Ansīti. Bet to varu tev teikt, laime tam zēnam ir bez apziņas un čakls, mudīgs arī tas ir."
"Ak skāde, ka man tāda braša zēna nav. Redzi es esmu citādi bagāts tirgotājs, bet, kamēr pa svešām zemēm ar precēm dauzos, man nav neviena uzticama cilvēka, kas mājās visu redzētu. Vaj nevari labāk dot zēnu tirgotāju amatā? Es došu viņam lielu loni un apsolos, ka tu nākošā gadā viņu ne pazīt nepazīsi, kas tas par lielu kungu būs."
"Lai nu lai, ciemiņ, bet sava Ansīša nevaru dot, kas tad man palīdzēs pie lauka darbiem?""Nu, dodi man mazākais viņu uz vienu gadu. Salīgsti Ansīša vietā to stiprāko puisi. Še tev simts rubļu, turi par to naudu manis pēc ir divus puišus Ansīša vietā."
Mežasargs domā: "Ansīšam tādas labas dienas, pat kunga kārtā apsolās celt, bez tam
nauda arī bez ziņas - lai iet!"

   Atrastais Ansītis nu aiziet tirgotājam līdz. Pie Daugavas nonākušiem, tirgotājs satver Ansīti un saka: "Tagad, putniņ, esi manos nagos! Es tev rādīšu manu meitu precēt!"

   "Kādu meitu? Es nekā nezinos," Ansītis lūdzās.

   "Bet es gan zinu!" tirgotājs atbild. "Tagad tevi piesiešu uz šā lielā akmeņa un ievelšu Daugavā zivīm par barību."