Tirgotājs ieveļ Ansīti Daugavā un aiziet projām. Bet Ansītis ar akmeni negrimst vis dibinā, viņš sēž uz akmeņa un aizpeld uz jūru. Jūrā Ansītis ierauga kuģi un sauc: "Ļautiņi, kuģinieki, paņemiet mani lai līdz, jums būs laba laime!"
   Bet kuģinieki domā: "Diezin, kas tas par tādu spogu uz akmeņa sēdēdams - neņemsim vis tādu!"

   Tie aizbrauc. Necik ilgi brauc cits kuģis. Ansītis nu cīnās savu akmeni itin tuvu kuģim piedabūt un sauc: "Ļautiņi, kuģinieki, paņemiet mani lai līdz, jums būs laba laime!"
Tie uzņem un aizved Ansīti uz pilsētu. Bet, kas par ķibeli: tas kuģis pieder tam pašam tirgotājam, kas Ansīti Daugavā iegrūdis. Tirgotājs ar savu meitu iznācis kuģi sagaidīt. Ansīti ieraudzījis, tas atplēš muti un brīnās, bet meita saka: "Tēt, ko tā par skaisto puisi vari brīnīties, tu nezini, kā man viņš patīk. Tēt, atvēli man viņu precēt. Vecais, to dzirdēdams, saviebj ģīmi un atbild: "Bērnam bērna prāts! Liec mani tagad mierā, jo man jāsteidz kuģis izkravāt, lai rītu pat varu pēc citām precēm braukt, to puisi ņemšu uz ceļu līdz."

   Kur nu blēdis: ne tik vajadzīgi bij jābrauc, nekā, bet viņam cits kas prātā, viņš grib par otrām lāgam Ansīti slīcināt. No rīta kuģis aiziet ar Ansīti, ka viz vien. Plašajā jūra tirgotājs nu gudro, ka vislabāki Ansīti slīcināt. ,,Bet pag!" viņš pats pie sevis iesaucās "reiz viņš slīka un nenoslīka, būs gudrāki, ka lieku viņu nobendēt." Labi. Tirgotājs tūlīt uzraksta grāmatu pie savas sievas un pavēl, lai tā, kamēr viņš nav mājā - klusu liek Ansītim nocirst kaklu. Kamdēļ? to viņa dabūšot vēlāk zināt. Tirgotājs nu piegriež kuģi pie malas, iedod Ansītim grāmatu un saka tā: "Teci tu uz mājam un pārnesi to manai sievai, jo aizmirsu ko pateikt."

   Ansītis pārnes grāmatu un satiek vispirms tirgotāja meitu. Tā tūlīt prasa: "Puisīt, kā tu atpakaļ?" Tā un tā. Šī nu atraisa grāmatu un atron tādas lietas. Ko nu darīt? Bet meičai padoms pie rokas, viņa samin tēva grāmatu kājām un uzraksta mātei citu: "Tēvs esot licis tūlīt viņu ar Ansīti salaulāt."

   Neko darīt - jātaisa kāzas. Pēc kāda laika tēvs pārbrauc un pirmais vārds sievai prasīt: "Nu, vaj nobendēji Atrasto Ansīti?"

   "Kādu Ansīti? Vaj mūsu znotu?" To dzirdēdams, šis traks, bet sieva rāda viņa paša grāmatu un noprasa itin īsi: "Ko tu tādā reize būtu darījis?"