Bet šis atcērt: "Vaj es visiem nabagiem ceļmalā došu maizes!"

   "Labi, labi - lai Dievs tev palīdz!"

   Paiet gabalu, te vecais dzirņu nesējs sauc, ko māk: "Nāci, paturi man mazuliet to akmeni!"
Šis domā: "No tā jau mans znots būs dabūjis to lielo mantu -ir jau jāpalīdz." Ka nu tirgotājs pieiet klāt, tā plaukt! dzirņu nesējs uzsviež akmeni Ansīša sievas tēvam virsū un vēl smejas: "Es esmu viņu divdesmit piecus gadus nesis, es biju lops viņā pasaulē, bet tu vēl lielāks lops esi bijis. Tamdēļ nesi viņu visu mūžu!"

   Atrastais Ansītis drīzi paņēma savu sieviņu, aizgāja uz savu iedāvināto valsti par ķēniņu un dzīvoja laimīgi.

   Arī savu audžu tēvu un sievas māti tas pieņēma. Un vēlāk, caur sievas mātes stāstīšanu, saklaušināja pat savu īsto tēvu. Tas iesākumā negribēja nemaz ticēt, ka viņa dēls dzīvs un pie tam vēl par ķēniņu.