"Es pa sapņiem redzēju, ka balts vīriņš iznāca no avota un prasīja: divdesmit piecus gadus esmu mazgājies, cik ilgi vēl tam esot jāmazgājas? Un tad vēl: kur esot viņa meita?"

"Tā tu esi, vaj tu vari viņu izpestīt. Tas tavs tēvs."

   Līdz ko to izteicis, tā Ansītis no pagultes ārā un iedur velnam puļķi pakausī. Vels sadeg par darvas mucu.

   Tagad Ansītis piebeŗ trīs vezumus zelta naudas un tad abi aizbrauc tur, kur vecais mazgājas. Sirmgalvis, meitu ieraudzīdams, tūlīt noprot ka nu izpestīts. Viņš raud prieka asaras un apkampj gan meitu, gan Ansīti. Nu visi trīs noiet pie akmeņa, kur stirnas lec un noveļ to. Līdz ko novelts, tad acumirklī ronās liels pilsēts tai vietā un trīs stirnas pārvēršas par daiļām meičām. Tās bijušas senāk vecā sirmgalvja meitas un pats sirmgalvis tās pilsētas ķēniņš. Ķēniņš nu ieved Ansīti savā senākajā pilī un saka tā: "Ņemi nu no manām meitām, kuru gribi un palieci man par znotu !"
Bet Ansītis atbild: "Paldies par labumu! Man pašam mīļa sieviņa mājās gaida!"
"Nu, tad ņemi vienu daļu no manas valsts un sešus vezumus zelta naudas, bez tam došu tev kara spēku līdz, kas tevi līdz mājam pasargātu un naudas vezumus aizvestu."
   "Paldies, tā gan var!"

   Uz ceļa dzirņu nesējs atkal prasa: "Nu, vaj dabūji ko zināt?"

   "Ja tādu pašu lopu dabūsi, kāds tu biji viņā pasaulē, tad tiksi vaļā!"

   Pārbrauc mājā, sievas tēvs tīri ģībst nost. Viņš arī paņemšot maizes nuciņu un iešot uz
savu laimi. Iedams tas satiek to pašu vecenīti. Tā lūdzās: "Dodi kādu maizes kumosiņu jo trīs dieniņas neesmu ēdusi, ne rasiņas dzērusi."