"Ir gan, bet ēdi knaši, jo kad mani dēli pārnāks, tie tevi nomāks."

   "Cik dēlu tev ir?"

   "Man pavisam divpadsmit."

   "Skat nu, vecenīte, tad jau dikti labi! Še manā tarbiņā divi balodīši, izcepi tiem vieniem sešiem to vienu balodīti, tiem otriem še to otru. Es paēdīšu un steigšos projām."
Jaunākais dēls, labi paēdis neaizgāja vis projām, bet klusu uzlīda uz istabas augšieni. Vecene ar balodīšu cepšanu nodarbodamās to nemaz neievēroja.

   Pusnaktī dēli pārnāk un tūlīt prasa: "Kas te par svešu smaku? "Kas nu par smaku - dabūju divus balodīšus un izcepu vieniem sešiem to vienu, otriem sešiem to otru."
Dēli nu paēd, bet tūlīt arī atstiepjas, vecene noskrubina kauliņus - tā arī gatava. No rīta jaunākais dēls iet tāļāk. Iet iet, cik ilgi neēdis iesi, gribās ēst. Te - par laimi - tas izdzird, ka turpat blakus stirna brēc. Viņš pārliek savu šaujamo rīku pār plecu un saka tā: ,,Ja es redzēšu to stirnu nošautu, tad būšu ķēniņš, ja nenošaušu, tad man jāmirst tepat mežā neēdušam."

   Aizmuguris gan šāvis, tomēr nošāvis. Tagad, labi paēdis, atpūties, sukājis iet, kamēr nonācis pilī, kur tūlīt uzdevis princesei šādu mīklu: "Citreiz biju liels medinieks. Es nošāvu, tas nošautais nošāva divi, tie divi nošāva pa priekšu divpadsmit un beigās vēl vienu. Otrā dienā šāvu to, ko neredzēju un ēdu to, ko biju redzējis."

   Mīkla desmit dienu laikā jāuzmin! Bet padoma prasīt princese nedrīkst nevienam pašam. Princese izminās, izminās - nevar uzminēt. Vakarā jaunākais dēls piedabū princeses durvju sargu uz savu pusi un saka tā: "Klausies, ja es tikšu par ķēniņu, tad iecelšu tevi par padoma devēju, bet tev jāizdara tas, ko lieku: noklausies tu man aiz durvīm, ko princese labu runā."