Durvju sargs tā izdara. Viņš pasaka jaunākajam dēlam, ka princese tādus vārdus mētājuse: "Ak tu nejēga, tavu gŗūtu mīklu! Bet, nekas, man desmit dienu laika. Es deviņas dienas sūtīšu savas kalpones, lai rauga no viņa mīklu izvilkt, ja tām neizdosies, tad desmitajā dienā iešu pate! Tik labi jāuzmanās, lai neviens nedabūtu zināt, ka esmu gājusi padoma prasīt."

   "Labi, tu esi varens durvju sargs! Paņemi savas šķiltavas un paslēpies manā istabā. Kad kalpones pie manis ienāks mīklu izviļināt, tad es šķaudīšu, bet tiklīdz, kā iešķaudos, tad šķili, ko māki.

   "Labi. Necik ilgi, te viena kalpone klāt. Bet, tik drīz, ka uzsāk valodas par mīklu, tā jaunākais dēls iešķaudās un durvju sargs šķil, ko māk. To dzirdēdama, kalpone aiziet klupdama krizdama un nemaz neatjēdzas, ka aizmirsuse savu lakatiņu paķert.
   Tām astoņām neizgāja labāki.

   Desmitajā dienā raudzīs pate princese uz savu laimi mīklu izkrāpt. Viņa atver durvis un bailīgi prasa: "Puisīt, vaj esi viens pats te istabā?"

   "Kāpēc tā prasi?"

   "Jā, puisīt, man bail, ka kāds nenoklausās to, ko tevīm prasīšu."

   "Tad jau tu gribēsi laikam mīklu zināt?"

   "Nu, kā tad. Puisīt, mīļais, pateic man tik to pirmo vārdiņu, vairāk negribu." Tos vārdus izteicot, jaunākajam dēlam paliek tik mīksta sirds pret princesi, ka nevar atturēties nepateicis mīklas pirmo vārdiņu, pat šķaudīt tas aizmirst. Un tas trakākais vēl tas, savā nejēdzībā tam izsprūk vēl mīklas otrais vārdiņš. Šis tūlīt gan apķer, ko padarījis, sāk tūlīt arī šķaudīt, šķiltavas arī nožvirgst, pat princeses lakatiņš paliek turpat, bet princese jau projām, tai divi mīklas vārdiņi pietiek.