No rīta princese mīklu pateic, jaunākajam dēlam jāiet pie kārtavām. Bet iekams to kar, tas izlūdzās no ķēniņa vēl beidzamo reizi pie kārtavām to vieglāko mīklu uz pasaules princesei uzdot. Ķēniņš domā: Nu, kas par nelaimi, ja viņa tik grūtu uzminēja, tad jau to vieglāku pasmiedamās uzminēs.

   Noiet pie kārtavām, jaunākais dēls uzdod mīklu: "Redziet, citreiz biju liels medinieks. Desmit stirnas šāvu: tās gaļas man izmuka, tās ādas man vēl tagadiņ." Šo mīklu princese nebij gaidījusi. Mini, nu mini, ko pati ar savam kalponēm izdarījuse. Teiksi tēvam, ka mīklas pirmos vārdiņus izvīlusi, tas neiet. Minēsi šo mīklu, arī neiet, jo tad tēvs vēl labāk dabūs zināt, ko izdarījuse. Nebūtu tie lakatiņi tur palikuši, jeb nebūtu pie mīklas uzdošanas noteikts. Padoma prasīt nedrīkst nevienam pašam, tad jau vēl kaut kā izķeparotos, bet tagad cits nekas neatliek, ka jaunāko dēlu precēt. Un tā arī notika.

   Pēc kāzām jaunais ķēniņš paņem karaspēku un aiziet raudzīt, ko labu viņa vecais tēvs un māte dara. Uz ceļa tam iekrīt prātā, to slepkavu būdiņu nopostīt, kur abas vārnas par balodīšiem devis cept. Kara vīri noplēš jumtu, uzplēš grīdu: ak tu manu dieniņ, apakš grīdas liels pagrabs un pagraba dibinā viņa paša, abi vecākie brāļi piesieti. Nabadziņi pie beigām novārguši, lai gan ēdiena tur papilnam, jo pagrabā slepkavas sanesuši milzīgu kāpu visādu ēdienu, dzērienu. Brālis, to redzēdams, tūlīt prasa: "Brāļi, mīļie, kā te ietikāt? Vaj tad mīklas nedevāt minēt? Vaj tad jūs nepakāra?"

   "Mēs jau līdz ķēniņa pilij nemaz netikām. Slepkavas mūs sagūstīja un tūlīt aizsūtīja viltus ziņu tēvam, ka esam pakārti, ka mīklas princese uzminējuse. To viņi darīja tamdēļ, lai tēvs mūs nemeklētu un caur to viņu mitekli neuzietu un neizpostītu."

   Kas nu varēja būt priecīgāks par veco tēvu un veco māmuliņu, kad jaunākais dēls par ķēniņa znotu palicis, vēl pārved abus vecākos dēlus dzīvus. Viņi raudāja trīs dieniņas, trīs naksniņas prieka asaras un tad aizgāja savam jaunākajam dēlam līdz uz pili.